Logo
Print this page

Drošības politiskie un tiesiskie risinājumi ekonomiskās krīzes apstākļos

Abstract :The article studies risks to national security arising from the consequences of the global economic crisis. Special attention is paid to the situation in Latvia where the economic and financial consequences are particularly dramatic even in the context of the situation in other countries in the world. Membership of the European Union and NATO has not shielded Latvia from experiencing a severe economic downturn; however international solidarity should allow the Latvian economy to recover more quickly. Public discussion about the need to join the European Union has started in several countries, while in some EU Member States there is increased public appreciation of the advantages of EU membership.

The effect of the economic crisis in Latvia has been to create significant new risks and threats to national security. Stability of the Latvian economy has become dependent on foreign credit institutions. Other factors which contribute to the degradation of security in Latvia include inefficient use of energy and dependence on energy supplies from foreign countries. Economic recovery and decreasing energy dependence on third countries have become important national security issues. Analysis of ways to resolve these problems is presented in this paper.

Economic problems, and the failure of politicians to solve them, and, furthermore their inability to justify attempts at solution to the public increases political instability. This has led to deep political crisis in many other countries, which in Latvia led to the fall of the government. Public trust in political parties and the parliament has drastically fallen to such an extent that not only security is threatened, but also the democratic system itself. Under such conditions it is important to improve communication between the political elite and society. However, the Latvian government has reduced financial support for public radio and television.

The authorities in Latvia have to be prepared for mass demonstrations and other public protest during this time of economic crisis and political instability. With a steep rise in the use of alcohol and narcotics public safety is becoming endangered; there is an increase in the crime rate. Faced with these developments it is inexcusable to reduce financial support for the police and the State Prosecutor’s Office; this step in Latvia shall lead to a reduction in the number of police. More official attention should be paid to improving the psychological climate in society. Rapid degradation of socio-economic conditions leads to significant changes in individual appreciation of risk, with consequences that are not always rational.

The occasion of an economic crisis should not prevent realisation of the most important national priorities. One of these is in the area of defence preparedness and includes meeting commitments to international cooperative peacekeeping operations. Neglect of military problems at a time where the state has been weakened, is suffering from economic and political turmoil, weakens it still further and is a threat to national security.

The article concludes with a summary of findings and a series of practical recommendations addressed to politicians and leading members of the national administration.

Ekonomiskā krīze vairojusi nedrošību pasaulē. Tā atnākusi ar jauniem bīstamiem drošības apdraudējumiem un riskiem. Vājā ekonomika vairo sociālo spriedzi un sociāli neaizsargāts jūtas ne tikai indivīds. Nedrošība pārņem arī valstis, kas kļūst vēl atkarīgākas, ekonomiski un politiski ievainojamākas. Rūpēm par nacionālo drošību ekonomiskās krīzes apstākļos būtu jāpievērš īpaša uzmanība.

Nacionālās drošības jēdziens politikas teorijā raksturots kā daudzšķautains un dinamisks. Vispirms jau drošība kā tāda tiek analizēta trīs savstarpēji saistītos līmeņos: indivīda drošība, valsts jeb nacionālā drošība un starptautiskā drošība. Ņemot vērā valsts noteicošo lomu starptautiskajā sistēmā, nacionālā drošība ir primārais drošības elements. Dažādās drošības definīcijās figurē vismaz divi atslēgas vārdi: riski (draudi) un pamatvērtības. Riski ir tie faktori, kas nosaka nedrošību un pamatvērtību apdraudējumu. Pamatvērtības savukārt ir valsts (indivīda, starptautiskās sistēmas) vitāli svarīgākās intereses.

Tiesību aktos, dažkārt arī atsevišķu valstu konstitūcijās noteikts, ka nacionālās drošības politikas īstenošana ir valsts pamatpienākums. Nacionālā drošības politika aptver iekšpolitisku un ārpolitisku pasākumu kopumu, kas vērsti uz apdraudējumu un potenciālo riska faktoru novēršanu, kā arī starptautisko sadarbību un solidaritātes stiprināšanu starp sabiedrotajām valstīm.

Drošības apdraudējumu un risku apzināšana, analīze un novērtēšana, kā arī to novēršana vai mazināšana ir nacionālās drošības politikas īstenošanas pamatā. Nacionālās drošības jautājumu eksperti ir vienisprātis, ka valsts apdraudējumi, vājās vietas un riski meklējami piecās galvenajās jomās (sektoros): militārajā, politiskajā, sabiedriskajā, ekonomiskajā un ekoloģiskajā jomā.

Ekonomiskās prognozes, kas balstās uz potenciālo finansu un ekonomikas risku izvērtējumu, neparedz būtisku ekonomikas pieaugumu nedz 2009. gadā, nedz 2010. gadā. Sagaidāma tālāka fiskālo pozīciju pasliktināšanās. Daudzu valstu, to skaitā lielvalstu, budžetu deficīts palielināsies vai saglabāsies augsts. Fiskālo situāciju pasliktinās arī plašās valdību atbalstu programmas finansu institūcijām un tautsaimniecības attīstības veicināšanai. Turklāt pasaules ekonomiku negatīvi un jūtami ietekmēs pat salīdzinoši nelieli attīstības tempu samazinājumi Ķīnā, kas veicinās ASV dolāra vērtības krišanos un apdraudēs enerģijas un pārtikas cenas pasaulē. Īpašumu (aktīvu) vērtības krišanās un to cenu sabrukums, sliktie kreditēšanas nosacījumi un pieaugošais bezdarbs veicinās deflāciju līdzšinējās inflācijas vietā, kas ekonomiku apdraudēs vēl vairāk.

Ekonomiskā krīze un tai sekojošā ekonomikas lejupslīde aktivizējusi diskusijas par kapitālisma, tirgus ekonomikas un integrētas ekonomikas nākotni, uzsverot, ka tagadējais „finanšu tornado” jau tuvākajā nākotnē ienesīs būtiskas korektīvas līdzšinējā kārtībā. Eksperti arī brīdina par jaunajiem stratēģiska rakstura izaicinājumiem kā globālās ekonomiskās krīzes pavadoņiem – demokrātijai naidīgo valstu un terorisma aktivizēšanos, jaunu spēcīgu lielvaru veidošanos pasaulē.

Dalība Eiropas Savienībā nepasargāja Latviju no globālās ekonomiskās krīzes un tās radītajām problēmām. Tomēr ES bija pirmā, kas Latvijai nekavējoties sniedza ievērojamu finansiālu atbalstu un citu nepieciešamo palīdzību. Zīmīgi, ka tieši ekonomiskās krīzes apstākļos ES priekšrocības kļuvušas acīmredzamāks un pārliecinošākas, ko, iespējams, Īrijas sabiedrība varētu apstiprināt atkārtotā referendumā par Lisabonas līgumu. Savukārt Īslandē, kuru pirmo vissmagāk skāra ekonomiskā krīze, atjaunojušās diskusijas par nepieciešamību pievienoties Eiropas Savienībai.

Ekonomiskā krīze un tās izraisītās sekas gan tieši, gan netiešā veidā rada būtiskus papildus apdraudējumus valstu nacionālajai drošībai. Žurnāla „Foreign Policy” (ASV) galvenais redaktors Moisejs Neims (Moises Naim), uzstājoties pasaules Ekonomikas forumā Davosā, brīdināja: „Ja 2008. gadu atcerēsimies kā finansiālo bankrotu gadu, tad 2009. gads vēsturē ieies kā „politisko bankrotu” gads, kad kritīs daudzu valstu valdības.” Globālā finansiālā un ekonomiskā krīze, kas izraisījusi nestabilitāti valstīs visā pasaulē, kļuvusi par lielāku draudu nekā terorisms un AlQaeda. To atzinis arī ASV Nacionālā izlūkdienesta direktors Deniss Blērs (Dennis C. Blair) 2009. gada 13. februārī, uzstājoties ASV Senātā ar ikgadējo drošības novērtējuma ziņojumu. „Ja krīze turpināsies ilgāk par diviem gadiem, tā var izraisīt dažu valstu valdību sabrukumu”, brīdinājis D. Blērs. Viņš pauda arī bažas par gaidāmo vardarbības un ekstrēmisma pieaugumu, kā tas jau tika piedzīvots 1920.-1930. gadu ekonomiskās lejupslīdes laikā, un ar to saistīto politiskās nestabilitātes palielināšanos. Tas varētu arī novest pie ASV sabiedroto valstu nespējas tikt galā ar aizsardzības jautājumiem un humanitārajiem pienākumiem.

Ekonomika ir valsts fiziskais pamats. Ja ekonomika krītas, sarūk valsts varas lielums un tā kļūst vājāka. Vājas valstis ir nedrošākas un vieglāk aizskaramas un ietekmējamas. Balstoties uz šīm teorētiskajām nostādnēm, jaunajā Nacionālās drošības koncepcijā, kas apstiprināta LR Saeimā 2008. gada 2. oktobri, atzīts: „Latvijas ekonomiskā drošība ir atkarīga no stabila ekonomiskā pieauguma, līdzsvara starp izdevumiem un ieņēmumiem, eksporta, importa un pastāvīga investīciju pieauguma.” Salīdzinot konceptuālās nostādnes ar reālo situāciju, redzam, ka ekonomiskais pieaugums īsā laikā strauji samazinājies. Latvijas ārējais parāds nu jau pārsniedz piecu gadu valsts budžeta ienākumus, eksporta apjomi samazinās un kreditēšana gandrīz ir apstājusies. Tādejādi Latvijas ekonomiskā drošība ir izteikti negatīva, bet tās neatkarība ir lielā mērā kļuvusi atkarīga no ārvalstu kreditoriem. Ekonomikas atveseļošana nav tikai vairs ekonomikas un ekonomistu jautājums, bet būtiskākā nacionālā drošības problēma, ko vajadzētu risināt arī Nacionālās drošības padomei.

Ekonomikas un ekonomiskās drošības neatņemama sastāvdaļa un svarīgs balsts ir enerģētiskais nodrošinājums, kura nozīme strauji pieaug visā pasaulē. „Energoapgāde ir nacionālās drošības elements. Ne tanki, ne lidmašīnas vairs nav drošības garanti. Drošības garants ir enerģētika”, nesenajā intervijā atzinis Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un Fizikālās enerģētikas institūta direktors Juris Ekmanis. Savukārt, par enerģētiskās drošības fundamentālu principu uzskatāma enerģijas piegāžu dažādošana.

Enerģētiskās drošības ziņā Latvijas situācija ir ļoti nelabvēlīga un ekonomiskā krīze aizkavēs tās uzlabošanu. Latvijas enerģētiskais pašnodrošinājums ir tikai 35% no nepieciešamā. Turklāt enerģijas importā Latvija pārsvarā ir atkarīga tikai no vienas valsts – Krievijas. Eiropas Savienības Drošības pētījumu institūta 2008. gada pārskata ziņojumā enerģētiskā atkarība no vienas valsts atzīta par faktoru, kas palielina politisko ietekmējamību un var kļūt par apdraudējumu enerģijas saņēmējvalsts drošībai.

Nacionālās drošības koncepcija Latvijā gan paredz, ka elektroenerģijas pašnodrošinājumam jau 2012. gadā jāsasniedz 80%, taču krīzes apstākļos šī uzdevuma izpilde var aizkavēties. Latvijai arī būtu jāsāk nopietnāk diskutēt par enerģētiskās patstāvības nodrošināšanas ceļiem tālākā nākotnē. Atomelektrostacijas būve tās teritorijā varētu būt kā viens no risinājumiem, ko pasaulē atzīst par perspektīvāko un efektīvāko.

Enerģijas taupīšana un racionālāka izmantošana mazinātu Latvijas enerģētisko atkarību un stiprinātu enerģētisko drošību. Šajā ziņā Latvijai ir lieliskas iespējas beidzot ķerties pie agrāk celto ēku siltināšanas. Enerģijas patēriņš siltumapgādei Latvijā (64%) ir ievērojami lielāks nekā vidēji Eiropā (50% no visa enerģijas patēriņa). Ekonomiskā krīze būtu piemērots laiks, lai valsts ieguldītu līdzekļus ēku siltināšanā, kas dotu divkāršu efektu: stimulētu ekonomiku un taupītu energoresursus.

Ekonomiskā krīze vistiešākajā veidā ietekmē ne tikai politiku un politiķus, bet kopumā visu politisko sistēmu. Politiķiem nākas atbildēt ne tikai par saviem nepadarītajiem vai slikti padarītajiem darbiem, bet arī par citu radītajām problēmām. Politiskie satricinājumi vēl vairāk palēnina attīstību un mazina valsts konkurētspēju. Veidojas politiska nestabilitāte, kas palielina draudus nacionālajai drošībai.

Atskatoties vēsturē, arī otrais pasaules karš vis nesākās tāpat vien, bet tieši izauga no trīsdesmito gadu Lielās depresijas. Hitlers nekādi nebūtu panācis atbalstu savām murgainajām idejām ekonomiskā uzplaukuma gados.

Latvijas piemērs liecina, ka ekonomiskās krīzes radītās problēmas un politiķu nespēja tās efektīvi un pārliecinoši risināt īsā laikā valsti noveda pie dziļas politiskās krīzes. Iedzīvotāju uzticība valdībai un Saeimai katastrofāli saruka. Sabiedriskās protesta akcijas pulcēja arvien vairāk cilvēku un ieguva arvien dažādākas formas. Traktoru un lauksaimniecības tehnikas kolonnas Rīgā centās aizstāvēt lauksaimnieku intereses. Satracināti jaunieši Vecrīgā savu protestu izteica, dauzot Saeimas logus un demolējot sabiedriskās ēkas. Valsts prezidents izteica neuzticību I. Godmaņa valdībai un izvirzīja prasības Saeimai, kuru neizpildes gadījumā draudēja to atlaist. Tas noveda pie valdības demisijas un jaunas valdības izveidošanas V. Dombrovska vadībā 2009. gada martā.

Krīzes un ārkārtas situācijās sabiedrības informētība iegūst īpaši svarīgu nozīmi. Objektīva, operatīva un plaša informācija palīdz kliedēt baumas un vairo drošību. Šajā sakarā pilnīgi pretēji rīkojusies Latvijas valdība un Saeima, ievērojami samazinot finansējumu Latvijas sabiedriskajai televīzijai un radio. Faktiski finansējumu vajadzētu palielināt salīdzinājumā ar pirmskrīzes periodu. Tāpat nav attaisnojami valsts institūciju centieni ierobežot vārda brīvību diskusijās par lata devalvācijas nepieciešamību vai priekšlikumi noteikt papildus ierobežojumus mītiņu vietas izvēlē.

Sabiedriskajā sektorā ekonomiskā krīze atnāk ar postošu spēku un sekām, kas tieši apdraud sabiedrisko kārtību un nacionālo drošību. Pētot līdzšinējo ekonomisko krīžu pieredzi un rezultātus, analītiķi ir pārliecināti, ka ekonomiskās grūtības un bezdarbs pastiprina dažāda veida konfliktus un veicina pārkāpumus. Sabiedrības apdraudējumi visciešākā mērā saistīti ar politiskās sistēmas apdraudējumiem kopumā. Protesta akcijas un nevardarbīga pretošanās, nepakļaušanās un pat masu nekārtības un vardarbīgi akti – tie ir raksturīgi sabiedrības izpausmes līdzekļi krīzes situācijās, kas vērsti gan uz sociālu, gan politisku mērķu sasniegšanu. „Šajā gadā vairāk nekā jebkad agrāk mēs apzināmies, ka mūsu fiziskā drošība un mūsu ekonomiskā drošība ir nedalāmas”, teicis ASV viceprezidents Džo Bidens (Joe Biden) Minhenes drošības konferencē 2009. gada 7. februārī.

Ekonomiskā krīze veicina alkoholisko dzērienu un narkotiku patēriņa pieaugumu. Tā noved pie strauja pārkāpumu un noziegumu skaita palielināšanās. 2008. gadā noziedzība pieaugusi par 8,5 procentiem. Īpaši tas sakāms par mantiska rakstura noziegumiem. 2008. gada beigās veiktā socioloģiskā aptauja Latvijā parādīja, ka par vislielākajiem nacionālās drošības apdraudējumiem iedzīvotāji uzskata ekonomisko krīzi, noziedzību un narkomāniju. Latvijas valdības un politiķu 2008. gada decembra lēmums krasi samazināt finansējumu 2009. gadam policijas un prokuratūras uzturēšanai, un policistu skaita samazināšana, uzskatāmi pierāda neprofesionālu pieeju valsts pārvaldīšanā.

Krasa ekonomiski sociālo apstākļu pasliktināšanās būtiski maina cilvēka risku uztveri un novērtējumu, kā arī viņa uzvedību. Sastopoties ar riskiem, indivīds parasti atbild veidos, kas izriet no viņa neiroloģiskās un psiholoģiskās sistēmas. Parasti bailes un šaubas ir tās, kas noved pie iracionāliem lēmumiem. Īpaši tas attiecas uz lēmumiem, kurus nākas pieņemt finansiālu, ekonomisku vai cita veida krīžu apstākļos. Pašnāvību skaita palielināšanās, piemēram, ir raksturīga ekonomisko krīžu pavadone, kas arī Latvijā bija vērojama 90. gadu sākumā un jau likusi sevi manīt arī tagadējā situācijā.

Psiholoģijas problēmām un jautājumiem ekonomikas kontekstā sākusi pievērsties arī salīdzinoši jauna starpdisciplināra pētījumu nozare: uzvedības ekonomika (behavioral economics). Šo pētījumu rezultāti varētu pilnveidot sabiedrības pārvaldes procesus un piedāvāt indivīdam racionālus lēmumu pieņemšanas modeļus arī kritiskām ekonomiska rakstura situācijām.

Šajā sakarā vērā ņemams varētu būt profesora Roberta Ķīļa ierosinājums veidot pilsoņu informācijas biroju, kurā varētu saņemt speciālistu atbildes uz jautājumiem par drošību un rīcību krīzes apstākļos. Šāda struktūra jau darbojas Lielbritānijā. Arī krīžu komunikāciju programma, ko jau bija uzdevis izstrādāt iepriekšējās valdības vadītājs Ivars Godmanis, varētu kalpot psiholoģiskā klimata stabilizēšanai grūtībās nonākušajā sabiedrībā. Šīs programmas izstrādāšanā I. Godmanis pieaicināja Nacionālo bruņoto spēku, Valsts policijas, Valsts vides dienesta u.c. institūciju sabiedrisko attiecību speciālistus. Lielākā dīvainība bija programmas izstrādāšanai noteiktais gandrīz 9 mēnešu garais termiņš – 31. oktobris.

Viena no ekonomiskās krīzes potenciālajām sekām varētu būt strauja dzimstības samazināšanās. Latvijas jau tā kritiskajā demogrāfiskajā situācijā tas varētu radīt nopietnus riskus sabiedrības attīstībai un drošībai. Valsts pienākums būtu nevis diskutēt par bērnu vecākiem domāto pabalstu samazināšanu, bet izstrādāt un īstenot kompleksu finansiāli nodrošinātu programmu, kas nepieļautu bērnu dzimstības samazināšanos.

Secinājumi un priekšlikumi

Globālā ekonomiskā krīze ne tikai vājina valstu ekonomiku un vairo politisko nestabilitāti, bet arī būtiski skar to nacionālo drošību. Drošības apdraudējumi un riski pastiprinās visos svarīgākajos valsts aizsardzības sektoros: ekonomikā, politikā, sabiedriskajā sfērā, militārajā jomā. Kopumā Latvijas ekonomiskā drošība ir izteikti negatīva un lielā mērā kļuvusi atkarīga no ārvalstu kreditoriem.

Latvijas gadījumā ekonomiskās krīzes radītās grūtības un drošības riskus palīdz sekmīgāk pārvarēt tās dalībvalsts statuss Eiropas Savienībā. Tomēr Eiropas Savienībai būtu arī jāuzņemas zināma atbildība par Latvijas nepārdomāto ekonomisko attīstību un tās neuzkrātajām finansu rezervēm, kas radīja tik smagas ekonomiskas u.c. sekas. Lai mazinātu šo seku tālāku negatīvo ietekmi un uzņemtos arī daļu atbildības, Eiropas Savienība vajadzētu mīkstināt Māstrihtas kritērijus un atļaut Latvijai pāriet uz EURo jau 2010. gadā.

Latvijas nedrošību vairo arī tās enerģētiskā atkarība no ārvalstīm. Enerģētiskās atkarības mazināšana būtu izvirzāma ne tikai par valsts ekonomikas attīstīšanas prioritāti, bet arī par nacionālās drošības vienu no svarīgākajiem uzdevumiem. Būtu nepieciešamas pārvarēt negatīvo attieksmi sabiedrībā pret kodolenerģijas izmantošanu, ņemot vērā pasaules pieredzi un tendences, un sākt diskusijas par kodolelekrtostacijas celtniecību Latvijas teritorijā.

Ekonomiskās krīzes apstākļos valsts nedrīkstētu samazināt finansējumu tādām politiski jūtīgām sfērām kā sabiedriskās kārtības uzturēšana un noziedzības apkarošana, arī aizsardzība. Noziedzības apkarošanai būtu jāpalielina policijas spēki un plašāk jāizmanto zemessardzes potenciāls. Militārā budžeta samazināšanas vietā militārās vienības būtu efektīvāk izmantojamas un plašāk iesaistāmas piemērotu civila rakstura funkciju veikšanā, īpaši cilvēku glābšanas jomā.

Ekonomiskās lejupslīdes laikā īpaša uzmanība jāvelta cilvēka nedrošības mazināšanai un sabiedrības psiholoģiskā klimata uzlabošanai. Šajā nolūkā būtu veidojami dažādi psiholoģiskās palīdzības dienesti iedzīvotājiem un izstrādājama valsts programma komunikācijai ar sabiedrību. Būtu arī jāatrod finansējumu un iespējas zinātnisku pētījumu veikšanai par indivīda rīcību un lēmumiem kritiskās ekonomiskās situācijās.

Ņemot vērā, ka LR Nacionālās drošības koncepcija, kas pieņemta 2008. gada rudenī, nav paredzējusi ekonomiskās lejupslīdes radītos apdraudējumus, būtu steidzami jāizstrādā un jāpieņem LR Saeimā šīs koncepcijas papildinājumi un labojumi. Nacionālās drošības padomei regulāri jāanalizē un jāprognozē ekonomiskās krīzes radītie riski un draudi, paredzot savlaicīgus pasākumus to mazināšanai un novēršanai.

Tālavs Jundzis

Dr. habil. sc.pol., Dr. iur., profesors

LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centra direktors

Copyright © 2015 SBS Federation. Все права защищены.