Policijas darbības kontroles nepieciešamība

Policijas iestādes, tām noteiktās kompetences ietvaros, pilda būtisku lomu dažādā rakstura situāciju un konfliktu risināšanā, nodrošinot sabiedrības interešu ievērošanu. Par aktuālu ir uzskatāms jautājums, kas saistās ar policijas darbības kontroles iespējām. Nav pieļaujama neierobežota iestādes rīcības brīvība, taču neatkarība būtu uzskatāma par vienu no efektīvas iestādes darbības priekšnosacījumiem.Raksta mērķis ir vērst uzmanību uz atsevišķiem apstākļiem, kas laika gaitā ir ilustrējuši atšķirīgas pieejas policijas darbības kontrolei.
Atslēgvārdi: policija, disciplīna, atbildība.

M.iur.Juris Matisans
Police authorities within the competence fulfills an important role ensuring public interest in the resolution of different types of situations and conflicts. Ways police is controlled is considered to be an issue. Unlimited discretion of authorities is not allowed, but independence would be considered one of the prerequisites for the effective operation of the authority. Aim of this article is to draw attention to certain factors which illustrate different approaches to police control over the time.
Keywords: police, discipline, accountability.

M.iur.Юрис Матисанс
Полиция в пределах своей компетенции выполняет важную роль в разрешении разных ситуаций и конфликтов, обеспечивая общественные интересы. Актуальной проблемой является вопросы, связанные с возможностями контроля действий полиции. Не допустима неограниченное действие властей, но их независимость является одним из необходимых условий для эффективного функционирования. Цель данной статьи обратить внимание на некоторые факторы, которые иллюстрируют различные подходы к контролю за действиями полиции.
Ключевые слова: полиция, дисциплина, ответственность.

Policijas darbinieki kā personas, kurām piešķirta būtiska vara, var nokļūt līdzīgās situācijās, sajūtot nesodāmības ilūziju vai bez izvērtēšanas pakļaujoties nelikumīgām pavēlēm. Pārvērtējot vai tieši otrādi - nepienācīgi izvērtējot savas likumīgās varas apjomu un tās realizācijas atbilstību tiesību aktiem, var tikt būtiski aizskartas personas pamattiesības.
Apvienoto Nāciju Organizācijas (turpmāk - ANO) Vispārējā cilvēktiesību deklarācija satur normu kopumu, ko katra no valstīm iedzīvina nacionālajos tiesību aktos. Ņemot vērā katras valsts nacionālo tiesību specifiku, šis uzdevums ir uzskatāms par vērā ņemamu izaicinājumu. Atsevišķu nozaru, tostarp arī policijas iestāžu darba specifika saistās ar sarežģīta līdzsvara panākšanu starp vienlaicīgu cilvēktiesību ierobežošanu un aizsardzību. Atbilstoši Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas preambulā noteiktajam, ka cilvēktiesību necienīšana un nicināšana noved pie barbariskiem aktiem, kas izraisa sašutumu cilvēces apziņā, sašutumu rada arī atsevišķi gadījumi, kad tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas pārkāpj robežu, kas atdala tiesiski pamatotus piespiedu līdzekļus no patvaļīgas un demokrātiskā valstī nepieļaujamas rīcības.
J.Bojārs, vērtējot deklarācijā ietverto normu iedzīvināšanas šķēršļus, ir norādījis uz tās nesaistošo raksturu un starptautisko tiesību pamatprincipu par neiejaukšanos valstu iekšējās lietās . Policijas darbiniekiem ar likumu ir noteiktas plašas pilnvaras, kas pēc savas dabas ir nepieciešamas, lai pilnībā spētu efektīvi izpildīt tiem ar likumu uzliktos pienākumus. To nosaka ne vien Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas vai citu starptautisku dokumentu prasības, bet gan katras uz demokrātijas vērtībām balstītas valsts principi. Ar tiesību normām piešķirtais pilnvaru apjoms bez atbilstošas atbildības kontroles sistēmas var novest pie dienesta disciplīnas pārkāpumiem vai pat noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.
Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 116.pantam lielākā daļa Satversmē noteikto cilvēka pamattiesību nav absolūtas un pastāv iespēja tās ierobežot. Ierobežojumi ir pieļaujami, lai sasniegtu leģitīmu mērķi. „Satversme kā vienots dokuments prasa, lai tajā garantēto pamattiesību ierobežojumi tiktu noteikti demokrātiskā valstī pieņemamā veidā, tas ir, ar likumu vai uz tā pamata. Turklāt ierobežojumi pieļaujami tikai tiktāl, ciktāl tie nepieciešami minētā mērķa sasniegšanai, tas ir, tiem jābūt samērīgiem (proporcionāliem) ar šo mērķi”. Policijas uzdevumos ietilpst sabiedrības drošības garantēšana, kas ir viens no Satversmes 116.pantā noteiktajiem cilvēka pamattiesību ierobežošanas leģitīmajiem mērķiem. Diemžēl policijas darba kontroles mehānisms ne vienmēr spēj novērst gadījumus, kad cilvēka pamattiesību ierobežošana nav bijusi proporcionāla ierobežošanas mērķim. Ja valsts ir piešķīrusi policijas darbiniekiem varu, tad valstij ir jānodrošina, lai šī vara tiktu izmantota atbilstoši demokrātiskas valsts principiem un cilvēka pamattiesību ierobežošanas gadījumos nepārkāptu samērīguma nosacījumus.
K.Beļskis kontekstā ar policijas iestāžu dienestā noteiktās kārtības ievērošanu skata jautājumu par policijas kontroles mehānismiem . Viņš norāda, ka demokrātiskā sabiedrībā ir jārūpējas par kontroles mehānismu pilnveidošanu. Tas attiecināms ne vien uz iedzīvotāju kontroli, bet arī ar iestāžu, krām ir noteiktas pilnvaras, darbības kontroli.
Veidojot kontroles mehānismus vai tos uzlabojot vērā ir jāņem policijas iestāžu būtība, kas veidojusies un nostiprinājusies ilgstošā laika periodā. Policija ir grieķu izcelsmes vārds, kas atvasināts no vārda politeia. Ar to tiek saprasta valsts iekārta un valsts pārvaldes māksla. Pilsētu – polisi, kur faktiski koncentrējās visa valsts pārvalde Aristotelis nosauca par politija. Līdzīgs jēdziens vēlāk tika izmantots viduslaiku Eiropas valstīs, kas rūpes ar iekšējo kārtību valstī guva zināmu nozīmi, salīdzinot ar valsts rūpēm par ārējo drošību. Platons vērsa uzmanību uz sabiedrības daļas - sargu lomu un prasībām attiecībā uz šīs grupas izturēšanos un attieksmi pret pildāmajiem pienākumiem.
Jau Senajā Romā, kontekstā ar sievas uzticību un einukiem, kuru uzdevums ir to sargāt, dzejnieks Juvenāls uzdeva jautājumu: „Quis custodiet ipsos custodes?” (kurš sargās sargus?) Līdzīgi kā sievietes uzticības nodrošināšana ir neiespējama, ja tās sargi ir korumpēti, nav iespējama arī tiesiskuma nodrošināšana valstī, ja tās sargu un valdītāju lojalitāte ir apšaubāma. Šādā kontekstā Juvenāla radītais teiciens tiek saistīts ar Platona un Sokrāta uzskatiem par valsts iekārtu un valsts amatpersonu uzvedības modeli . Platona darbā „Valsts” 3.grāmatā ir atrodama nostāja, ka valsts amatpersonām nebūtu pieļaujama alkohola lietošana un tās no pārējiem atšķirtu arī atbilstoša izturēšanās kultūra. Tāpat tiek pausts uzskats, cik absurda būtu situācija, ja sargam būtu vajadzīgs sargs. Piekrītot viedoklim, ka situācija, kurā tiek uzraudzīti tie, kuru pienākums ir uzraudzīt citus, nav uzskatāma par vienkāršu, nepieciešams izvērtēt, kā laika gaitā šī situācija ir risināta.
Z.Indrikovs ir piedāvājis policijas jēdziena izpratni mūsdienīgā, demokrātiskā valstī. Policija ir uz likuma pamata izveidota neatkarīga publiskās varas izpildinstitūcija, kuras mērķis ir publiskā miera, likuma varas un kārtības uzturēšana sabiedrībā, indivīda pamattiesību un brīvību aizsargāšana un ievērošana, noziedzības novēršana un apkarošana, palīdzības sniegšana un kalpošana sabiedrībai, kura šo mērķu sasniegšanai var izmantot administratīvās, kriminālprocesuālās vai operatīvās darbības piespiedu metodes un līdzekļus likumu un starptautisko standartu ietvaros, sadarbojas ar citām publiskās varas institūcijām un sabiedrību un kura ir pakļauta efektīvai ārējai kontrolei . Skaidra policijas jēdziena izpratne ir nepieciešama, lai noteiktu tās vietu un darbinieku lomu valsts pārvaldes sistēmā.
Latviešu valodā jēdziens „policija”, ņemot vērā vācu valodas polizei, franču un angļu valodas police, grieķu valodas Politeia, tiek skaidrots kā valsts pārvaldes institūciju sastāvdaļa. Policijas kā valsts pārvaldes institūcijas pirmsākumi meklējami tieši 16.gadsimtā pilsētās, kad tās uzdevums bija ne tikai drošības sargāšana. Pilsētu pašpārvalde gādāja ne tikai par ārējās un iekšējās drošības sargāšanas organizāciju, bet arī uzraudzīja pilnīgi visas sabiedriskās un pat dažas privātās dzīves jomas. Šo gatavo paraugu arī izmantoja valsts vara, gādībai par drošību pievienojot vēl veselu virkni iekšējās pārvaldes uzdevumu, kuru gala mērķis bija atbalstīt tautas labklājību kopējās laimes sasniegšanai. Tā uzņēmās rūpes par visu un par visiem, cenšoties kļūt it kā par vienu kopēju aizbildni, un tas beigu rezultātā noveda līdz tā sauktās policejiskās valsts izveidei.
Tieši policejiskās valsts izveidošanās risks ir saistāms ar nepietiekamām policijas darbinieku rīcības kontroles iespējām. Vietējās sabiedrības nespēja kontrolēt policijas darbinieku rīcību saistījās ar varas koncentrēšanos vienas iestādes rokās . Ja skata Francijas piemēru, tad policijas izveide mūsdienu izpratnē ir saistāma ar karaļa 1667.gada ediktu, ar kuru Parīzē tika izveidots policijas Ģenerālleitnanta birojs. Iestādes kompetence tika paplašināta līdz visai karalistes teritorijai 1699.gadā. 1789.augustā, sākoties revolūcijai , karaliskā centralizētā policija tika atlaista un ievēlētie pilsētu mēri, kurus atbalstīja nacionālā gvarde, pārņēma policijas funkcijas . Lai arī policijas decentralizētais modelis, vismaz teorētiski, spēja labāk reaģēt uz vietējo iedzīvotāju vajadzībām, taču satraukumu radīja korupcijas riski, ņemot vērā policijas atkarību no vietējās pārvaldes. Strauji notiekošie industrializācijas un urbanizācijas procesi un tos pavadošie plašie sociālie un politiskie nemieri parādīja vietējo policijas vienību nespēju tos novērst. Ņemot vērā minēto, saprotami ir centieni atgriezties pie policijas centralizētā modeļa, kas ilga līdz 20.gadsimta vidum .
Mūsdienu policijas izveides procesu Vācijā būtiski ietekmēja Napoleona izveidotās policijas vienības . Darbībai iekšējās pārvaldes sfērā Vācijā tika izmantots termins politija vai policija. Tiesību zinātnieks K.Dišlers ir skaidrojis, ka 18.gadsimtā ar policiju tika saprasta visa valsts iekšējā administratīvā darbība .
Vācu policijas pētnieka J.Pecla izpratnē policija ir jāsaprot kā valsts darbības nozare, kuras uzdevums ir sargāt no pastāvošam briesmām un pārkāpumiem un rūpēties par valsts labklājību, jo tas ir drošības nepieciešamais nosacījums, kas pastāv, pielietojot piespiešanu .
Attīstoties mūsdienu policijai Lielbritānijā un ASV 18.gadsimta beigās, izvērsās diskusija par policijas darbinieku rīcības ētiskumu . Šis laika posms saistās ar rūpniecisko revolūciju un tās izplatīšanos. Rūpnieciskā revolūcija bija periods 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā, kad lauksaimniecībai, industrijai un pārvadāšanai bija paliekošs efekts uz Anglijas sociālo ekonomiku un kultūru, kas ar laiku izplatījās pa Eiropu, Ziemeļameriku un ar laiku pa visu pasauli. Analizējot šim laika posmam raksturīgo devianto uzvedību, S.Spicers pauda viedokli, ka atsevišķu iestāžu, tostarp policijas, rašanās ir saistāma ar ekonomikas spēku attīstību. Viņš norādīja, ka valdošā klase, atsevišķas personu grupas, saglabāja hegemoniju, izmantojot klašu kontroles sistēmu. Šādos apstākļos policijas spēki tika izmantoti valdošās klases interesēs. Līdz ar to pārējai sabiedrībai nācās saskarties gan ar tiešiem pārkāpumiem no policijas darbinieku puses, gan ar nepietiekamu konstitucionālo tiesību un brīvību aizsardzību no policijas puses. Savukārt Francijas gadījumā 19.gadsimts saistās ar policijas darbinieku dubulto pakļautību ievēlētām un ieceltām amatpersonām. Lai arī tas ir uzskatāms par laiku, kad veidojās policija tās mūsdienu izpratnē, tādos apstākļos nav pamata uzskatīt, ka policijas darbinieku rīcībai būtu raksturīga objektivitāte un noteiktas disciplīnas ievērošana. Mūsdienās kā viens no policijas darba organizācijas pamatprincipiem ir uzskatāma vienvadība. Tikai pastāvot vienotai un stigrai amatu hierarhijai, ir iespējams nodrošināt vienotu standartu iedzīvināšanu.
Izveidojot pirmās policijas un uzraudzības vienības, viens no svarīgākajiem jautājumiem bija atbilstošu uzvedības standartu noteikšana. Šādu standartu ieviešana notika paralēli kvalifikācijas sistēmas izveidei. 18.gadsimta beigās Anglijā policijas darbinieki tika sodīti, tostarp arī disciplināri par tādiem pārkāpumiem kā gulēšana darba vietā, alkohola lietošana krogā darba laikā, tikšanās ar prostitūtām . Izvērtējot profesionālas policijas attīstības pirmsākumus, nākas secināt, ka viena no dilemmām saistījās ar bailēm par policijas darbiniekiem piešķirto pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu. Jāņem vērā, ka, atrodoties sākotnējās attīstības posmā, nebija iespējams novērst pārmērīga spēka pielietošanas vai cita veida nedemokrātisku paņēmienu izmantošanu likumpārkāpumu novēršanai.
Vērtējot policijas attīstības virzienus, tika izstrādāts ideāla policista modelis – tas ir policists, kas nodrošina maksimālu aizsardzību ar minimālu iejaukšanos cilvēku dzīvē . Lai arī tas sasaucas ar iestādes un sabiedrības interesēm, neiejaukšanās taktika gan vērtējama arī kritiski. 18.gadsimta Anglijas sabiedrības attieksme pret attīstošos policijas darbinieku kultūru radīja jautājumus, kas līdz pat mūsdienām nav atrisināti. Lai vai kāda būtu policijas darbinieku rīcība, vienmēr būs kāds, kurš būs neapmierināts, jo īpaši, ja tiks aizskartas viņa tiesības, vai arī vienkārši policijas darbinieku rīcība iztraucēs personas plānus, attiecībā uz pretlikumīgu darbību .
Šāda situācija radīja priekšnosacījumus, lai tiktu mēģināts izveidot uzvedības standartus un zināmas disciplīnas noteikšanu. Analizējot mūsdienu policijas pirmsākumus, tika konstatēts, ka par mūsdienu jeb modernās policijas tēvu tiek uzskatīts sers Roberts Pīls. 1829.gadā tika izdoti R.Pīla principi, kas būtu klasificējami kā pirmais policijas ētikas kodekss.
Galvenais uzsvars šajos principos tiek likts uz policiju kā sabiedrības daļu. Tostarp tiek minēts, ka policijai ir jāatbalsta sabiedrības interese un brīvprātīgas novērošanas iniciatīvas . Šo principu ievērošana citos avotos tiek minēta kā būtisks priekšnosacījums iedzīvotāju sūdzību izskatīšanas kvalitātes paaugstināšanai. Uzsverot nevalstisko organizāciju neatkarību no valsts un jo īpaši ministrijas, šādu organizāciju iesaistīšana ļauj publiski diskutēt par policijas pieņemtajiem lēmumiem un rīcību . Jau mūsdienu policijas attīstības pirmsākumos būtiska loma tika atvēlēta iedzīvotāju sūdzībām kā policijas attīstības virzītājspēkam.
Teorētiskās literatūras izpēte ļauj secināt, ka policijas darbiniekiem ilgstošā laika posmā neveidojās izpratne par noteiktajiem disciplīnas standartiem vai arī viņi nevēlējās tos ievērot. 1829. – 1831.gados no Londonas Metropoles policijas tika atlaisti 3200 policijas darbinieki, no kuriem divas trešdaļas – par pārmērīgu alkohola lietošanu . Tāpat bieži tika konstatēti gadījumi, kad policijas darbinieki guva neatļautus ienākumus no bordeļiem vai azartspēļu vietām . Policijas darbs ir nesaraujami saistīts ar noziedzīgo pasauli, un tikai disciplīna spēj atturēt policijas darbinieku no likumpārkāpumu izdarīšanas, izmantojot dienesta stāvokli. Šie dati liek vēlreiz atgriezties pie Platona darba "Valsts", kas satur virkni atsauču uz valsts sargam nepiedienīgu uzvedību, tostarp atrašanos alkohola reibumā vai citādu nepieņemamu rīcību, kas būtu raksturīga kādas zemākas kārtas pārstāvjiem.
Pretēji Lielbritānijas piemēram, kur tika veiktas darbības, lai noteiktu policijas darbības robežas, tostarp pieļaujamās iejaukšanās robežas iedzīvotāju privātajā dzīvē, ASV policijas iestādes kļuva par instrumentu vietējās pārvaldes rokās, lai ar gandrīz neierobežotu varu, tostarp pielietojot arī fizisku spēku, nodrošinātu kārtību. Ilgstoši policija pildīja arī pienākumus, kas piederīgas tiesu sistēmai . R.Leina un E.Monkkonena pētījumu analīze ļauj konstatēt, ka policijas darbinieki tika mudināti nodrošināt kārtību, apspiežot ne vien noziedzniekus un nemiera cēlājus, bet arī pārējos iedzīvotājus. Šādu pamudinājumu pamatā bija vietējās pārvaldes un tiesu varas bailes no kontroles zaudēšanas un noziedzības līmeņa paaugstināšanās. Policijas iestādes tika veidotas, neizskaidrojot sabiedrībai to būtību, kā arī to, ko sabiedrība var sagaidīt no policijas, jo nav noteiktu standartu, kādiem policijai un tās darbiniekiem būtu jāatbilst.
Šādu standartu trūkums ir vērojams ne vien vairākus gadsimtus senā vēsturē, bet arī mūsdienās, kad notiek valsts iekārtas maiņa, jo īpaši, kad totalitārs vai autoritārs valsts režīms tiek mainīts uz demokrātisku valsts iekārtu . Policijas darbinieku uzvedība, kas iepriekš tika uzskatīta par normālu nepietiekama tiesiskā regulējuma vai iesakņojušos paražu dēļ, tiesiskā valstī vairs nevar būt pieņemama.
Spēja apzināties savas atbildības robežas un sekas, kā arī spēja rīkoties atbilstoši tiesību normām un veselajam saprātam, ir būtiska katra cilvēka īpašība. Lai pārbaudītu personas pakļaušanos dotajām pavēlēm, Jēlas Universitātes psiholoģijas profesors Stenlijs Milgrems (Stanley Milgram) 1961.gada jūlijā uzsāka eksperimentu. Eksperimenta gaitā tika konstatēts, ka liela daļa tajā iesaistīto bija gatavi nodarīt pāri citiem eksperimenta dalībniekiem, dodot tiem elektriskās strāvas triecienu. No elektriskās strāvas trieciena pielietošanas viņus neatturēja ne strāvas stiprums, kas acīmredzami varēja kaitēt cilvēka veselībai, nedz arī lūgumi to nedarīt, atsaucoties uz sāpēm un slikto sirds veselības stāvokli. Eksperimentā iesaistītie apzinājās, ka nodara sāpes citam cilvēkam, taču darīja to, jo eksperimenta vadītājs norādīja, ka pilnībā uzņemas atbildību par notiekošo .
Stenfordas Universitātē 1971.gada augustā psiholoģijas profesora Filipa Zimbardo (Philip Zimbardo) vadībā tika veikts eksperiments, kas tiek salīdzināts ar iepriekš minēto. Šī eksperimenta laikā tajā iesaistītie tika sadalīti divās grupās – "cietumniekos" un "cietumsargos”. „Cietumnieki” tika ievietoti kamerās, „cietumsargiem” tika izdalīti speclīdzekļi un viņiem bija jāapsargā „cietumnieki”. Ja eksperimenta sākumā starp grupām valdīja jautrība, tad pēc kāda laika „cietumsargi” sāka izmantot pret „cietumniekiem” aizvien necilvēcīgākas metodes, kas bija gan psiholoģiski, gan fiziski vardarbīgas. Vardarbība netika pārtraukta, jo eksperimenta vadītājs uzņēmās atbildību par notiekošo .
Abu iepriekš minēto eksperimentu rezultāti ļauj secināt, ka atbildības neiestāšanās vai nesodāmības ilūzija var veicināt antisociālu uzvedību. Tas attiecināms gan uz aklu paklausīšanu pavēlēm, gan arī deviantu uzvedību pēc paša iniciatīvas. Reālajā dzīvē tā var izpausties ļoti dažādi, taču vairumā gadījumu tās pamatā ir apziņa, ka policijas darbinieka rīcība netiks kontrolēta. Tā rezultātā rodas situācijas, kad policijas darbinieks vada transportlīdzekli, atrodoties alkohola reibumā, nēsā pielādētu ieroci, pārkāpjot noteikto kārtību, vai pieļauj citu rīcību, kas grauj iestādes prestižu un apdraud sevi un apkārtējos.
Lai arī abi eksperimenti tika kritizēti , taču to sniegtās atziņas gūst apstiprinājumu arī mūsdienās, kad tiek saņemta informācija par valsts pārvaldes darbinieku necilvēcīgu izturēšanos pret personām, kam ir ierobežota brīvība un kam ir nācies paciest vardarbīgu rīcību no to personu puses, kā pienākums ir bijis tos apsargāt. Šādas vardarbības pamatā ir persona apziņa, ka par izdarīto nebūs jāatbild likuma priekšā.
Darba vai dienesta disciplīna ir katra kopīgi veicama darba veiksmīgas izpildes pamatā. Disciplīnu kā tiesiskas un morālas dabas attiecību kopumu policijas iestādē raksturo darbiniekiem izvirzīto prasību stingrība un tiesību aktos noteikto sankciju piemērošanas biežums. Augsts dienesta disciplīnas līmenis ne vien norāda uz veselīgu atmosfēru struktūrvienībā, bet arī ir viens no struktūrvienības veiktā darba efektivitāti nosakošajiem faktoriem. Disciplināratbildības institūta esība un efektīva darbība attiecībā uz Valsts policijas darbiniekiem ir būtisks nosacījums pienācīgai iestādes funkcionēšanai. Zemi dienesta disciplīnas rādītāji, savukārt, rada pamatotas šaubas par struktūrvienības iespēju veiksmīgi funkcionēt kopumā.
Dienesta disciplīnas nozīme tiesībsargājošo iestāžu darbā tiek uzsvērta arī ANO pieņemtās rezolūcijas tekstā, norādot, ka tajā noteikto noteikumu mērķis ir saglabāt līdzsvaru starp iestādes iekšējās disciplīnas nepieciešamību, no kuras lielā mērā atkarīga sabiedrības drošība, un, no otras puses, nepieciešamību nodarboties ar cilvēka pamattiesību pārkāpumiem. Tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām jāziņo par pārkāpumiem dienesta subordinācijas kārtībā un jāizmanto citas likumīgas rīcības ārpus dienesta subordinācijas kārtības tikai tad, kad citi līdzekļi vairs nav pieejami vai efektīvi.
Lai veicinātu ar minēto rezolūciju apstiprinātā kodeksa izmantošanu nacionālo normatīvo aktu vai prakses ietvaros, tiek sniegti arī komentāri. Minētais kodekss ir ierindojams to dokumentu kategorijā, kuri sniedz autoritatīvas norādes jautājumos, kas saistīti ar kalpošanu sabiedrībai, aizsargājot no pretlikumīgām darbībām. Šādiem standartiem pašiem par sevi reāli nav praktiskas nozīmes. To saturam jākļūst par katra tiesībaizsardzības iestādes darbinieka pārliecības sastāvdaļu, ko iespējams panākt vien izglītošanas un rīcības pārraudzības ceļā.
Vērtējot policijas darbu, viens no aktuālākajiem jautājumiem ir tieši policijas darbinieku uzvedība un attieksme pret dienesta pienākumu izpildi. Policijas darbības ārējās prioritātes ir vērstas uz sabiedriskās drošības veicināšanu un sabiedriskās kārtības nodrošināšanu, noziedzības novēršanu un noziedzīgu nodarījumu atklāšanu. Policijas darbības iekšējās prioritātes līdz šim ir vērstas uz optimāla, profesionāla un atvērta policijas dienesta izveidošanu. Policijas darbinieka kā tiesību subjekta statuss līdz šim lielākoties ir pakļauts izpētei vien kā persona, kura pilda specifiskus uzdevumus, izmantojot tam piešķirtās tiesības. Vienlaikus nepietiekami tiek pētīta policijas darbinieku atbildības joma. Šī joma nepietiekami tiek skarta arī policijas darbinieku apmācības procesā. Rezultātā veidojas situācija, ka policijas darbinieks nav pilnvērtīgi sagatavots dienesta pienākumu veikšanai, lai arī atsevišķos jautājumos sagatavotības līmenis būtu vērtējams kā teicams vai izcils. Nespējot precīzi norobežot tiesisku rīcību no disciplīnas vai cita rakstura pārkāpuma, policijas darbinieks var pieļaut kļūdu, nerīkojoties pietiekami aktīvi vai tieši otrādi, pārsniedzot noteiktās rīcības brīvības robežas.
Skatot atbildības jautājumu, autors vērš uzmanību uz nepieciešamību ne vien saukt vainīgos pie atbildības, bet arī veidot sistēmu, kas novērstu pārkāpumu rašanās iespēju.
Jautājumā par juridiskās atbildības jēdziena saturu zinātnieku vidū nav vienprātības un nav vērojamas pazīmes, ka pārskatāmā nākotnē situācija varētu mainīties. Līdzīga situācija ir vērojama arī attiecībā uz izpratni par atbildības jēdzienu.
A.Plotnieks skata juridisko atbildību gan tās šaurākā, gan plašākā izpratnē. Šaurākā izpratnē tā tiek skaidrota kā likumā paredzēto sankciju piemērošana tiesību pārkāpējam. Plašākā – kā subjekta attieksme pret saviem tiesiskajiem pienākumiem un tiesību normās paredzēto seku iestāšanos šo pienākumu neizpildīšanas gadījumā .
Autori, kuri atbalsta šādu divējādu izpratni, norāda uz juridiskās atbildības negatīvo dabu tās šaurākās izpratnes gadījumā un pozitīvo dabu pozitīvās izpratnes gadījumā. Apvienojot abas izpratnes, juridiskā atbildība ietver kā retrospektīvo (negatīvo), tā arī prospektīvo (pozitīvo) aspektu.
D.Lipinskis ir norādījis, ka vairāku tiesību zinātnieku darbos ir rodami pierādījumi pozitīvās juridiskās atbildības nozīmībai. A.Bondarevs savukārt ir norādījis, ka veiktie pētījumi par pozitīvo juridisko atbildību ļauj to skatīt kā būtisku un patstāvīgu juridisku parādību ar tai raksturīgām gan objektīvām, gan subjektīvām pazīmēm . Pozitīvās juridiskās atbildības pamatā ir sociāla nepieciešamība pēc atbilstoša tiesiskā regulējuma atsevišķās jomās, nosakot uzvedības noteikumus. Tas būtu attiecināms arī uz tiesībaizsardzības iestāžu darbu, kas nesaraujami saistīts ar cilvēktiesību ierobežošanu.
Juridiskā atbildība tās plašākajā izpratnē nebūtu skatāma kā tiesību aktos tiesību subjektam noteikto pienākumu loks. Šis pienākumu loks vien nosaka tiesību subjekta rīcības brīvības robežas, kas jāievēro, lai rīcība atbilstu sabiedrības un indivīda interesēm. Juridiskās atbildības patiesā būtība ir tiesību subjekta spēja pareizi izmantot piešķirto rīcības brīvību. Minētais liecina, ka svarīgi ir izprast ne vien likumpārkāpuma, bet arī likumam atbilstošas rīcības saturu.
Neskatoties uz atšķirībām atsevišķās jautājuma niansēs, iepriekš minētie autori pārāk šauri skata jēdzienu atbildība, pēc būtības to pielīdzinot jēdzienam sods. Sods ir neatņemama atbildības sastāvdaļa, tomēr ir jāskata arī tās negatīvās sekas, kas rodas personai, kurai sods ir piemērots. Disciplināratbildības gadījumā šīm sekām var būt gan morāls, gan materiāls raksturs. Uzmanību uz disciplināratbildības saistību ar soda piemērošanas gadījumā radītajām sekām vērš vairāki autori, tostarp D.Bahrahs, norādot, ka sodam jāseko arī negatīvām sekām. Negatīvo seku esībai ir jābūt vērā ņemamai, lai atturētu pārkāpēju no turpmāku pārkāpumu izdarīšanas.
Lai skatītu atbildību tās plašākā izpratnē, pašmāju pētnieki piedāvā lietot jēdzienu atbildīgums, kas ietver divas galvenās dimensijas: atbildību (ang.val. responsibility) un atskaitīšanos (ang.val. accountability) . Minētā pētījuma autori izdala arī retrospektīvo un prospektīvo atbildīgumu. Retrospektīvā atbildīguma gadījumā runa ir par subjekta atbildīgumu par jau notikušo, kas tādā vai citādā veidā bijis atkarīgs no šī subjekta rīcības (vai rīcības trūkuma). Nākotnē vērstā jeb prospektīvā atbildīguma gadījumā atbildīgums tiek cieši saistīts ar indivīda pienākumu rīkoties noteiktā veidā.
Disciplīnas nodrošināšanas tās pozitīvā jeb prospektīvā izpratnē pamatā ir padoto brīvprātīga sekošana noteiktajai kārtībai. Protams, arī balstot disciplīnas nodrošināšanu uz sodu piemērošanu kā centrālo tās nodrošināšanas elementu, sekošana noteiktai kārtībai varētu tikt raksturota kā laba disciplīna. Tomēr der norādīt, ka brīvprātīga noteiktās kārtības ievērošana saistās ar zināma tiesiskās apziņas līmeņa sasniegšanu, bet sodu piemērošanas gadījumā - uzsvars tiek likts uz bailēm no soda.
Literatūrā attiecībā uz policijas iestādēm tiek lietots termins esprit de corps, kas tulkojumā no franču valodas varētu tikt saprasts kā grupas morāle, grupas sirdsapziņa un personas lepnums par piederību konkrētai grupai. Jo augstāks ir esprit de corps līmenis, jo efektīvāks ir policejiskās iestādes darbs un jo mazāka ir nepieciešamība pēc disciplināro sodu piemērošanas. Atbildība tās pozitīvā izpratnē saistās ar situāciju, kad policijas darbinieki paši izrāda vēlmi pēc paškontroles un līdzdarbojas iestādes noteikto uzvedības standartu uzturēšanā.
Minētais prasa augstāko amatpersonu aktīvu līdzdalību, lai veicinātu paškontroles sistēmas uzturēšanu . Lai to panāktu, autors uzsver nepieciešamību pēc atbilstošas apbalvojumu sistēmas realizēšanas. Tāpat nepieciešams līdz minimumam samazināt piemērotos disciplinārsodus.
Ar piespiestās darbības palīdzību var radīt noteikumus priekš vērtību iemiesošanās, tā kā tiesības var pamatoties ne tikai uz jau pastāvošiem darbības motīviem, bet izsaukt arī viņu pārgrupēšanu un radīt jaunu motivāciju cilvēka darbībai. Tiesības var ne tikai sodīt, bet arī audzināt, izsolot godalgas par labiem darbiem. Tiesības var raudzīties ne tikai uz fizisko, bet arī garīgo labumu sadalīšanu, kaut gan tikai par tik daudz, par cik šī sadalīšana var tikt grozīta ar jūtu piespiešanu. Šādai piespiešanas darbībai –sodu piemērošanai, ir jābūt attaisnotai ar tās ētisko nozīmi, sods nedrīkst būt par pašmērķi. Tiesību audzinošā nozīme aizsargā ētisko audzināšanu un attīsta pašdisciplīnas sistēmu cilvēkā.
Pozitīvās disciplīnas nodrošināšanas stratēģija var būt efektīva gadījumos, kad soda piemērošana varētu nesniegt gaidāmo rezultātu, bet tieši otrādi, policijas darbiniekā radot vēlmi arī turpmāk pārkāpt noteikto kārtību, lai izrādītu protestu. Tādos gadījumos stratēģijas maiņa var novērst turpmākus pārkāpumus un risināt iespējamās problēmas starp padoto un augstāko amatpersonu . Panākot disciplīnas ievērošanu ar atsevišķi izstrādāta individuāla plāna palīdzību, kas ietver apmācību un konsultācijas, pastāv liela varbūtība, ka policijas darbinieks mainīs savu attieksmi un turpmāk ievēros likumā noteiktās prasības.
Rezumējot, autors secina, ka policijas iestādēm un to darbiniekiem piešķirtās tiesības rada nepieciešamību pēc atbilstošas to realizācijas kontroles sistēmas. Literatūras izpēte liecina, ka iespēja neatbildēt par izdarīto rada papildus risku, ka piešķirtās tiesības tiks izmantotas ļaunprātīgi. Tas savukārt radīs sekas, jo pārkāpēji tiks saukti pie atbildības. Mūsdienām atbilstošāks ir kontroles modelis, kura pamatā ir personāla vēlme ievērot noteikto kārtību. Šādai pieejai ir vērojamas gan priekšrocības, gan trūkumi.
Priekšrocības:
• pārkāpējam labvēlīgāka ir sistēma, kas balstīta un cieņu un atbalstu, nevis sodu un aizrādījumiem;
• augstākai amatpersonai pastāv iespēja veidot pozitīvākas attiecības ar padotajiem un izvairīties no disciplinārlietu izmeklēšanas struktūrvienībā.
Trūkumi:
• augstākai amatpersonai jābūt apveltītai ar atbilstošām personiskām īpašībām, kas ļautu efektīvi īstenot pasākumu kopumu, lai panāktu turpmāku pārkāpumu novēršanu;
• iespējamais pozitīvais efekts nav tūlītējs un nav garantēts. Turklāt noilguma dēļ var tikt zaudēta iespēja pielietot progresīvās disciplīnas sniegtās iespējas;
• šī stratēģija nav pielietojama rupju disciplīnas pārkāpumu gadījumos.

References