Nepilngadīgo noziedzība

Latvija aizvien ir viena no Eiropas līderēm apcietināto personu īpatsvara ziņā. Valsts līmenī būtu nospraužams mērķis mazināt to cilvēku skaitu, kas atrodas pirmstiesas apcietinājumā. Līdz ar sabiedrības straujo attīstību, mainās kā, Latvijas iedzīvotāju vērtību skala, tā arī, attieksme pret sabiedrības norisēm un dažādām parādībām. Tas attiecas arī pret personu sodīšanas veidiem par izdarītiem kriminālpārkāpumiem un noziegumiem. Kopumā sabiedrībā visai izplatīts ir viedoklis, ka brīvības atņemšana, kā sodīšanas veids nav īsti efektīvs, gluži otrādi – cietumā cilvēka personība tiek vēl vairāk sabojāta un deformēta. Cilvēks, kas ir iznācis no cietuma, bieži vien ir pielīdzināms slimniekam, proti, personai, kas vairs nevar pilnvērtīgi iekļauties sabiedrības apritē. Šī cilvēka psihe ir iedragāta, bieži vien arī fiziskā veselība ir sabojāta. Nevienam nav noslēpums, ka ieslodzījumu vietās viegli iedzīvoties dažādās traumās, HIV, tuberkulozē, piesaistīties narkomānijai, toksikomānijai. Sabiedrības lielākā „labklājīgā” daļa, tā saucamos cietumniekus nepieņem, izstumj, nicina, tāpēc viņi spiesti atgriezties pie veciem „cīņu biedriem” no nelabvēlīgās un noziedzīgās vides, kur viņi jūtās daudz ,maz pieņemti. Pašā būtībā cietuma mērķis bija izolēt no sabiedrības nevēlamas personas, lai viņi atkārtoti neizdarītu noziegumu, cietumā pārdomātu savu kļūdaino rīcību, apzinātu savu vainu, tomēr bieži vien notiek pretējais. Iznācis no cietuma, cilvēks ir pilns ar naidu, aklu agresivitāti, bieži. Tieši šī iemesla vadīti, viņi izdara atkārtotus noziegumus, nereti vēl smagākus.

Iedziļinoties iztirzājamā problemātikā, jāsecina, ka par atkārtoto noziegumu cēloni var uzskatīt krasi pasliktinājušos ekonomisko situāciju valstī, bezdarbu u bezdarbību, cietumu pārapdzīvotību, fizisko, psiholoģisko vardarbību. Pie šiem apstākļiem, cilvēks iznākot no ieslodzījuma vietas būtībā atstāts „brīvam lidojumam”, bieži vien sociāli dienesti, probācijas dienests visai virspusēji veic šī cilvēka uzraudzību. Līdz ar to viņam, iznākot no cietuma neizveidojas tālākie attīstošie plāni, nav laika pārdomām par turpmāko virzību un izaugsmi.

Ņemot vērā iepriekš minēto, par visai svarīgu var uzskatīt soda sankciju piemērošanu nepilngadīgajiem par krimināliem likuma pārkāpumiem. Šajā attīstības periodā pusaudži ir visai ietekmējami. Raksturīgi, ka viņi grib būt neatkarīgi no vecākiem, kuri bieži vien nesaprot sava pieaugušā bērna personības pārmaiņas, sāk pastiprināti kontrolēt, ierobežot viņu, rodas domstarpības. Rezultātā, pusaudzis, kura psihe vēl atrodas veidošanās stadijā un ir nestabila, aiz spīta, vēloties pierādīt citu acīs savu varēšanu, izmēģina „pieaugušo” dzīves stilu, un proti, atdarina smēķēšanu, lieto alkoholu, narkotikas, iesaistās patiešām kriminālās kompānijās, narkomānu perēkļos un izdara reālus, smagus kriminālpārkāpumus.

Lieki piebilst, ka bieži vien, pusaudži kriminālpārkāpēji nāk no labi situētām ģimenēm, jo šajās ģimenēs vecākiem trūkst laika pievērst uzmanību bērna audzināšanai un kontakti aprobežojas ar bērna materiālo un fizioloģisko vēlmju apmierināšanu. Šādās ģimenēs zūd saikne starp paaudzēm, kas praktiski nav atjaunojama.

Jauniešu izdarītie likumpārkāpumi norāda uz sabiedrībā pastāvošam sociālām, ekonomiskām un politiskām problēmām.

Lai samazinātu valsts budžeta izdevumus, kas saistīti ar jaunatnes noziedzības seku novēršanu, svarīga ir jauniešu sociālās uzvedības korekcija gan ieslodzījuma laikā, gan pēc atbrīvošanās no ieslodzījuma, kas jāveic kopā ar likumpārkāpumu profilaksi – mērķtiecīgu pasākumu kopumu, kas tiek veikts, lai samazinātu iespējas izdarīt likuma pārkāpumu, kā arī, lai novērstu vai samazinātu tos faktorus un apstākļus, kas pamudina cilvēku uz prettiesisku rīcību.

Saskaņā ar IeM Informācijas centra datiem to personu skaits ( vecumā no 14 gadiem), kuri ir notiesāti par noziedzīgiem nodarījumiem, pēdējo gadu laikā ir gandrīz nemainīgi augsts. Pēdējā laikā strauji pieaug notiesāto personu skaits, vecumā no 14 gadiem, kas notiesāti par laupīšanu un smagiem miesas bojājumiem.

Atbilstoši IeM sniegtajai informācijai, galvenais jauniešu noziedzību sekmējošais faktors ir nelietderīgi izmantotais brīvais laiks. Jaunieši, kuri nekur nemācās un nestrādā, biežāk iesaistās likumpārkāpumu izdarīšanā.

Tāpēc, lai realizētu jauniešu sociālās uzvedības korekciju un mazinātu jauniešu atkārtotu iesaistīšanos noziedzībā ir svarīgi sekmēt lietderīgu brīvā laika izmantošanu gan jauniešiem, kuri dodas brīvībā, gan tiem, kuri atrodas ieslodzījumā.

Papildus ir svarīgi īstenot pasākumus, kas novērstu iespējamību, ka jaunieši atkārtoti izdara likumpārkāpumus. IeM dati liecina, ka diemžēl daļa nepilngadīgo atkārtoti pārkāpj likumu.

Latvijas Republikā jautājumus par nepilngadīgo tiesvedību regulē Krimināllikums (KL), kurš ir stājies spēkā 1999.gada 1. aprīlī, kā arī Bērnu tiesību aizsardzības likums (BTAL), kurš savukārt ir stājies spēkā 1998.gada 22.jūlijā, un kura uzdevums ir noteikt bērna tiesības, brīvības un to aizsardzību, ņemot vērā, ka bērnam kā fiziski un intelektuāli nenobriedušai personai vajadzīga īpaša aizsardzība un gādība. Savukārt audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu veidus un to piemērošanas kārtību nosaka 2004.gada 1.janvārī stājies spēkā likums “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” .

Bērns pubertātes periodā atrodas identitātes un pašnovērtējuma meklējumos. Šajā dzīves periodā pusaudzim ir raksturīgs negatīvisms, vērtību meklējums, nepakļaušanās, pašapliecināšanās. Sākumposmā līdz ar pusaudža fizioloģiskām izmaiņām ķermenī, mainās apziņa par savu identitāti. Šīm fizioloģiskajām izmaiņām bieži ir cēloņa nozīme pusaudža uzvedībā. Tieši pusaudžu vecumā pieaug un svārstās hormonu daudzums asinīs. Pusaudzis reizēm nezina, kur kompensēt savas izjūtas, nemieru. Pusaudzis neapzināti dodas kaut kur šo nemieru samazināt – uz dažādiem pasākumiem, klubiem u.c. Šajā vecumā sakāpinātā pašapziņa var radīt konfliktus ar apkārtējiem.

Kad pusaudzim ilgstoši neveicas kādā sfērā, viņš neapzināti tieksies atrast kādu citu jomu, kur viņam ir iespējas pašapliecināties. Ja cilvēkam nav iespēja izjust savu nozīmīgumu, neveidojas motivācija darboties tālāk. Sodi un rājieni vēl vairāk pastiprina pusaudžu negatīvismu. Daudz kritizētie un rātie pusaudži izceļas ar izaicinošu uzvedību, ko var uzskatīt par kompensācijas reakcijām. Lai pusaudzis brīvprātīgi pakļautos kādām normām, jābūt motivācijai, kāpēc viņi pakļaujas.

Strādājot ar pusaudžiem, jāatceras, ka katram pusaudzim piemīt spēja mainīties, jo nepareiza uzvedība tikai atspoguļo kļūdainus lēmumus, turklāt pusaudzis kā personība ir vieglāk maināms. Tieši nenoteiktā rakstura dēļ visi likumpārkāpēja labošanas centieni, respektīvi, līdzekļi, lai pārvērstu viņu godīgā pilsonī, vislabāk izmantojami pusaudžu vecumā.

Praksē sastopamas dažādas ģimenes, gan šķietami labvēlīgas, gan nelabvēlīgas, kas nav spējušas sniegt drošu pamatu bērna turpmākajai attīstībai. Kā rezultātā, šādu ģimeņu pusaudžu uzskata sevi par neveiksminiekiem, viņi bieži tiek pazemoti, piesmieti, apspiesti, tiem trūkst drosmes izmantot izdevību, rīkoties nākotnei.

Neapšaubāmi, arī sociāli ekonomiskā vide kalpo par riska faktoru nestabilai pusaudža psihei.

Zinot pusaudžu attīstības īpatnības, svarīgi brīvības atņemšanu nepilngadīgajiem izmantot tikai izņēmuma gadījumos, kā galējas nepieciešamības līdzekli un ir jāveicina alternatīvo sodu piemērošana, neizmantojot ar brīvības atņemšanu nesaistītu sodu, kas veicinātu piemērotā soda taisnīguma, individualizācijas principus.

Svarīgi strādājot ar nepilngadīgo censties pēc iespējas ilgāk pasargāt nepilngadīgo no noziedznieka statusa.

Valsts policija lielu uzmanību velta preventīvajiem pasākumiem, kas vērsti uz nepilngadīgo noziedzības samazināšanu, viņu tiesisko izglītošanu, bērnu aizsardzību pret noziedzīgiem nodarījumiem un nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu atklāšanu. Lai aizsargātu bērnus pret noziedzīgiem nodarījumiem un samazinātu nepilngadīgo noziedzību, būtu jāpalielina Valsts policijas nepilngadīgo lietu inspektoru lomu, ciešāk jāsadarbojas ar mācību iestādēm, pašvaldībām un sabiedriskā labuma organizācijām.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 64.panta 1.daļu tika izstrādāta „Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgu nodarījumu programma 2006.-2008.gadam”. Programmas mērķis tika definēts, kā mazināt bērnu noziedzību, novērst noziedzīgu uzvedību veicinošus faktorus, kā arī uzlabot bērnu drošību un pasargāt bērnus no jebkāda veida vardarbības. Programmā paredzētie pasākumi veicināja nepilngadīgo tiesisko apziņu, izglītoja drošības jautājumos, palīdzēja risināt bērnu uzvedības un socializācijas problēmas.

Ņemot to, ka Bērnu tiesības aizsardzības likuma 20.pata 1.daļā minēts, ka valsts nodrošina lai lietas, kas saistītas ar bērna tiesību aizsardzību, visās valsts un pašvaldību institūcijās izskata speciālisti, kuriem ir speciālas zināšanas šajā jomā, un to, ka 2005.gada 27.septembra Ministru kabineta noteikumi Nr.729 „Par speciālu zināšanu apguves kārtību bērnu tiesību aizsardzības jomā un šo zināšanu saturu” nosaka kārtību, kādā apgūstamas speciālās zināšanas, policijas darbinieki ir apguvuši nepieciešamās zināšanas pēc speciāli sagatavotas apmācību programmas.

Kā viens no populārākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem nepilngadīgajiem ir atpūta diskotēkās, interneta klubos, kas savukārt var negatīvi ietekmēt bērnu veselību, dzīvesveidu un vērtību sistēmu kopumā. Lai samazinātu atkarības vielu lietošanas iespējas nepilngadīgiem, policijas darbinieki, nereti kopā ar speciālistiem, aktīvi iesaistās pārbaudēs par narkotisko vielu izplatīšanas un lietošanas iespējām publisko pasākumu laikā. Arvien vairāk izplatoties alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu lietošanai bērnu vidū, policijas darbinieki preventīvo pasākumu laikā īpašu uzmanību pievērsuši minētajai problēmai, atainojot uzskatāmas prezentācijas par kaitīgo ieradumu negatīvo ietekmi uz organismu, kā arī izskaidrojot atbildību regulējošos normatīvos aktus, šajā jomā.

Vēl joprojām, viena no aktuālākajām problēmām ir bērnu, kuri sistemātiski, patvaļīgi pamet dzīvesvietu un klaiņo. Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 58.panta 2 daļu profilaktisko darbu ar šīs kategorijas bērniem veic pašvaldība, kā arī izstrādā sociālās korekcijas un sociālās palīdzības programmas. Prakse liecina, ka vairākās pašvaldībās darbs ar šīs kategorijas bērniem, vai arī uzvedības sociālā korekcija nepilngadīgajam likumpārkāpējam, uzturoties dzīvesvietā, nesniedz vēlamos rezultātus. 2007.gadā Valsts policijas Kārtības policijas inspektoru redzeslokā nonācis 401 (+96) nepilngadīgais, kurš sistemātiski, patvaļīgi atstāj dzīvesvietu.

Bērni, kuri sistemātiski klaiņo, ir viegli iesaistāmi noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā, kā arī kļūst par noziedzīga nodarījuma upuriem. Neapšaubāmi, ka ieinteresētajām atbildīgajām institūcijām ir nepieciešams pievērst sevišķu uzmanību cēloņiem, kas veicina klaiņošanu, kā arī sociālās korekcijas programmu īstenošanai ārpusģimenes aprūpes iestādēs, un būtu lietderīgi apsvērt iespējas izveidot īpašus krīzes centrus katrā rajonā, kurā kompetentu speciālistu komanda strādātu, lai izzinātu bērna patvaļīgas dzīvesvietas pamešanas iemeslus, kā arī kopīgi ar bērna vecākiem vai aizbildņiem rastu risinājumu, kas veicinātu tamlīdzīgas situācijas neatkātošanos.

Pēdējos gados Valsts policijas darbinieki, kuri strādā nepilngadīgo noziedzības samazināšanās jomā vairāk ir pievērsušies vispārējās prevencijas jautājumiem. Preventīvo pasākumu nepieciešamība joprojām ir aktuāla ne tikai bērnu audzināšanā, bet arī vecāku un visas sabiedrības attieksmes veidošanā pret savu un līdzcilvēku tiesībām un pienākumiem. 2007.gadā izglītības iestādēs rīkoti 5295 ( +719) preventīva rakstura pasākumi.

Valsts policijā uz doto brīdi 159 kārtības policijas inspektoru štata vienības, kas paredzētas darbam nepilngadīgo noziedzības un prevencijas jomā, taču šāds štata vienību skaits nav samērīgs ar darba slodzi. Lai kvalitatīvi tiktu nodrošināts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.panta prasības, kā arī, lai mērķtiecīgi veiktu pienākumu kopumu nepilngadīgo noziedzības samazināšanā un novēršanā būtu nepieciešams atjaunot Valsts policijas Nepilngadīgo lietu inspektoru (NLI) dienestu un to strukturizēt, vienlaicīgi veicot jauno darbinieku apmācību šajā jomā. Neskatoties uz to, ka minētais tika iekļauts gan ar 2006.gada 06.decembra Ministru kabineta rīkojumu Nr.938 apstiprinātajā Bērnu noziedzības novēršanas un bērnu aizsardzības pret noziedzīgu nodarījumu programmā 2006.-2008.gadam, gan arī ar 2004.gada 03.marta Ministru kabineta rīkojumu Nr.132 apstiprinātajā Valsts programmā cilvēku tirdzniecības novēršanai 2004.-2008.gadam, nepieciešamais finansējums šim mērķim valsts budžetā vēl nevienu gadu netika piešķirts, un kā izriet no tagadējās katastrofālās ekonomiskās situācijas valstī, visticamāk, tuvākajos gados, arī netiks piešķirts.

2008.gadā tika notiesātas 1786 nepilngadīgās personas, no kurām 451 bijušas tiesātas iepriekš, t.sk. ar brīvības atņemšanu. Piespiedu darbs piemērots 142 gadījumos (tajā skaitā piespiedu darbs nosacīti - 31 personai), bet audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi piemēroti 127 personām. Sabiedriskais darbs nepilngadīgajiem kā viens no audzinoša rakstura piespiedu līdzekļiem tika ieviests ar 2002.gada 31.oktobra likumu ,,Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem", kurš stājās spēkā 2005.gada 1.janvārī. Datu, par piemēroto sabiedrisko darbu nav.

Pēdējo gadu laikā notiesāto nepilngadīgo vidū krasi (16 reizes) palielinājies notiesāto skaits par narkotisko vielu nelikumīgu izgatavošanu, glabāšanu un realizēšanu.

Saskaņā ar Latvijai saistošo starptautisko tiesību aktu - Apvienoto Nāciju Bērna tiesību konvenciju, bērniem, kas tiek turēti aizdomās, apsūdzēti vai atzīti par vainīgiem krimināllikuma pārkāpumā, jābūt pieejamai aprūpei, kas aizstāj iestāžu īstenoto aprūpi.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likumu, šķirot bērnu no ģimenes, viņam tiek nodrošināta ārpusģimenes aprūpe pie aizbildņa, audžuģimenē vai bērnu aprūpes iestādē. Savukārt bērnu aprūpes iestāde ir iestāde, kurā tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija bāreņiem vai bez vecāku gādības palikušiem bērniem, kā arī bērniem, kuriem nepieciešama sociālā rehabilitācija vai īpaša aprūpe veselības stāvokļa dēļ. Tomēr ieslodzījuma vietām, kurās uzturas nepilngadīgie, šāda statusa nav.

Apcietinājuma un brīvības atņemšanas soda izpildes laikā nepilngadīgo tiesības tiek nošķirtas no vispārējās bērnu tiesību aizsardzības sistēmas un bērniem, nonākot ieslodzījumā, zūd virkne bērna tiesību, kas savienojamas ar apcietinājuma un brīvības atņemšanas soda izpildi un viņu tiesisko stāvokli un kuru nodrošināšana šajā laikā ir būtiska.

Apcietinājuma un brīvības atņemšanas soda izpildes politika valstī netiek vērsta nepieciešamā apjomā uz nepilngadīgajiem apcietinātajiem un notiesātajiem kā īpašu ieslodzīto kategoriju. Normatīvajos aktos, kas reglamentē apcietinājuma un brīvības atņemšanas soda izpildi, nepilngadīgo ieslodzīto tiesību un uzturēšanas īpatnības izšķirtas minimāli. Gan pilngadīgajiem, gan nepilngadīgajiem notiesātajiem noteikti vienādi uzvedības noteikumi, pienākumi, aizliegumi, priekšmetu glabāšanas un lietošanas nosacījumi, sūdzību un iesniegumu iesniegšanas kārtība utt. Līdz ar to, pildot apcietinājuma un brīvības atņemšanas sodu nepilngadīgajiem, pietiekamā apjomā netiek ņemtas vērā viņu vecuma īpatnības, kas neļauj īstenot efektīvu nepilngadīgo ieslodzīto terapiju.

Minētā problēma rada nepieciešamību īstenot noteiktu valdības politiku, kas būtu vērsta uz nepilngadīgajiem apcietinātajiem un notiesātajiem kā specifisku ieslodzīto kategoriju, lai nodrošinātu nepilngadīgo ieslodzīto reintegrāciju un preventīvās noziedzības uzdevumu izpildi.

Profesionālajā izglītībā nepilngadīgie ieslodzītie netiek iesaistīti. Nepilngadīgie notiesātie apgūst arodiemaņas (metālapstrāde, kokapstrāde) neformālo izglītības pasākumu ietvaros. Trīs ieslodzījuma vietās no piecām, kurās atrodas nepilngadīgie apcietinātie, šī nepilngadīgo kategorija tika iesaistīta interešu izglītības programmā (angļu valoda, datorapmācība), ko varēja īstenot, pateicoties ārvalstu fondu finansējumam.

Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1.pantu, sociālās rehabilitācijas pakalpojums ietver pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Līdz ar to ieslodzījuma vietas valsts sociālās rehabilitācijas sistēmā neietilpst. Nepieciešamību veikt nepilngadīgo notiesāto sociālo rehabilitāciju neparedz arī Latvijas Sodu izpildes kodekss.

Ņemot vērā minēto, brīvības atņemšanas iestādēs nav darbinieku, kas veiktu sociālo darbinieku un sociālo rehabilitētāju funkcijas. Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksu, notiesāto pāraudzināšana tiek veikta, īstenojot soda izciešanas režīmu, sabiedriski derīgu darbu, audzināšanas darbu, kā arī piedāvājot ieslodzītajiem apgūt vispārizglītojošo un profesionālo izglītību.

2008.gadā ieslodzījuma vietās veikta virkne pasākumu nepilngadīgo ieslodzīto stāvokļa uzlabošanai, no kuriem būtiskākie bija pasākumi, kas veikti ar Ziemeļu ministru padomes finansiālu atbalstu: bibliotēkas remonts nepilngadīgajiem apcietinātajiem Daugavpils cietumā; telpas remonts un aprīkošana sporta nodarbībām nepilngadīgajām ieslodzītajām Iļģuciema cietumā; divu datorklašu remonts un datoru uzstādīšana nepilngadīgajiem ieslodzītajiem Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem; telpas remonts un aprīkošana ar trenažieriem nepilngadīgajiem apcietinātajiem Liepājas cietumā.

2008.gadā viens vai divi darbinieki no katras ieslodzījuma vietas, kurās atrodas nepilngadīgie, tika apmācīti seminārā “Vardarbības veidi un praktiskās iespējas vardarbībā cietušiem bērniem”.

Būtisks grozījums nepilngadīgo notiesāto stāvokļa uzlabošanai 2004.gada 15.decembrī tika izdarīts Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50.7pantā. Šis grozījums nosaka, ka nepilngadīgajiem notiesātajiem atļauts izmantot divpadsmit satikšanās gadā ar tuvākajiem radiniekiem no 36 līdz 48 stundām. Līdz šī grozījuma izdarīšanai, likums pieaugušajiem notiesātajiem noteica plašākas iespējas tikties ar radiniekiem nekā nepilngadīgajiem notiesātajiem. Līdz šim ilgstošās satikšanās izmantoja vienīgi notiesātās meitenes, jo Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, kurā atrodas notiesātie zēni, nav satikšanos telpu.

Bērniem, kas izdarījuši noziedzīgus nodarījumus, saskaņā ar Krimināllikumu var piemērot brīvības atņemšanu, ievietojot audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, piespiedu darbu, arestu, naudas sodu, kā arī Krimināllikuma 36.panta otrajā daļā noteiktos papildsodus. Saskaņā ar Krimināllikuma 55.pantu vainīgo var notiesāt nosacīti. Saskaņā ar Tieslietu ministrijas datiem 2008.gadā apcietinājumā piecās ieslodzījuma vietās Latvijā atradās 241 persona, no tām jaunākas par 18 gadiem – 166. Saskaņā ar likumu nepilngadīgie apcietinājumā var atrasties pirmstiesas izmeklēšanā – līdz 6 mēnešiem; no lietas saņemšanas līdz tās izskatīšanai pirmās instances tiesā – līdz 6 mēnešiem (izņēmuma gadījumos ar Augstākās tiesas Senāta atļauju – ilgāk). Termiņus lietas izskatīšanai apelācijas un kasācijas kārtībā likums neierobežo. Trūkst pētījumu, kas sniegtu vispusīgu informāciju par pirmstiesas izmeklēšanas norisi un ilgumu, tās ietekmi uz bērna psihi.

Nepieciešams veikt nepilngadīgo tiesvedības sistēmas darba pilnveidošanu, novēršot nepilngadīgo likumpārkāpēju ilglaicīgu atrašanos apcietinājumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā tiesu sistēmas pārslogotības, speciālistu nekompetences un vājās motivācijas dēļ. Personālam trūkst metodikas un iemaņu uz mūsdienīgām penitenciārās pedagoģijas un penitenciārās psiholoģijas atziņām pamatota sociālās korekcijas darba organizēšanā. Tiesvedības laikā un ar ieslodzītajiem bērniem strādā darbinieki, kuriem nav darbam ar bērniem atbilstošas izglītības.

Saskaņā ar Krimināllikuma 66.pantu un 1993.gada likumu "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem" tiesa, ievērojot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā personību iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, var nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, nosakot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Viens no iespējamajiem līdzekļiem ir nepilngadīgā ievietošana mācību un pāraudzināšanas iestādē jeb sociālās korekcijas izglītības iestādē, kas ir vispārējās izglītības iestāde, kura īsteno sociālās vai pedagoģiskās korekcijas izglītības programmas, nodrošinot izglītības ieguvi vai pilnveidojot tās ieguves kvalitāti, veicot pedagoģisko darbu ar nelabvēlīgu ģimeņu bērniem, kā arī nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Šo iestāžu darbu regulē iepriekšminētais Izglītības likums, tai skaitā arī minētie panti par pedagoga un izglītojamā tiesībām un pienākumiem.

Pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājums nedrīkst būt ilgāks par diviem mēnešiem. Savukārt Kriminālprocesa kodeksa 77.pantā ir paredzēta kārtība, kā tiek pagarināti apcietinājuma termiņi (tas ir attiecināms arī uz drošības līdzekli – mājas arestu), ja minēto divu mēnešu laikā nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu un prokuroram nav pamata grozīt drošības līdzekli. Tiesnesis šo termiņu drīkst pagarināt līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem (saskaņā ar 77.1pantā noteikto – nepilngadīgo lietās šis termiņš nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus) uz prokurora iesnieguma un uzrādīto lietas materiālu pamata, ja nepieciešams – pieaicinot apcietināto, viņa aizstāvi, bet likumā noteiktajos gadījumos arī likumisko pārstāvi. Jāuzsver, ka 2001.gada 20.jūnijā tika pieņemti grozījumi Kriminālprocesa kodeksā, kas paredz, ka tiesnesis apcietinājuma termiņu drīkst pagarināt ne ilgāk kā uz diviem mēnešiem katru reizi. Termiņa turpmāka pagarināšana nav pieļaujama; pēc tā izbeigšanās apcietinātā persona nekavējoties jāatbrīvo.

Ievērojot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā personību iegūtās ziņas, tiesa var nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, nosakot likumā paredzētus audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus: nodot nepilngadīgo galvojumā, ievietot mācību un audzināšanas iestādē, uzlikt pienākumu ar savu darbu novērst radītā kaitējuma sekas u.c.

Nepieciešams ievērot, ka sodot pusaudzi par krimināllikuma pārkāpumiem, jāņem vērā personības socializācijas defektus (piem. 15.gadīgs pusaudzis atpaliek savā psiholoģiskā attīstībā no saviem vienaudžiem par 2 – 3 gadiem. Tātad, socializācijas defekti saistīti ar augšanu kriminogēnā vidē, ar audzināšanu, apmācību, vajadzību formēšanos, iemaņas izmantot līdzekļus to apmierināšanai.

Nepilngadīgo noziedzību izraisa vairāki cēloņi un noziedzību veicinoši apstākļi, starp kuriem visbiežāk ir minēti slikti materiālā situācija, nelabvēlīgi ģimenes apstākļi, alkoholisms un narkomānija, zems nepilngadīgo pašnovērtējums,

kriminālas subkultūras ietekme, grūtības saskarsmē ar vienaudžiem un pieaugušiem, izpratnes trūkums par sociālām vērtībām un normām, pazeminātas iespējas brīvo laiku veltīt sociāli pieņemamai darbībai. Ģimenes loma sabiedrībā arvien samazinās Nepieciešams apzināt pēc iespējas plašāks nepilngadīgo noziedzības ietekmējošo faktoru loks un no šiem faktoriem jācenšas novērst tos, kuru izskaušana ir praktiski iespējama

Iezīmēšanas teorijas būtība – iezīmēšanas teorijas pārstāvji uzsver, ka deviācijas (sociālo normu pārkāpumi, ieskaitot likumpārkāpumus) un deviance ( uzvedība, kas pārkāpj sociālās normas)pārsvarā rodas tādēļ, ka kāda persona ir identificēta jeb iezīmēta kā pārkāpējs. Pirmkārt, personai, kas ir iezīmēta, kā pārkāpējs (sevišķi, kā noziedznieks, narkomāns, prostitūta),ir ierobežotas legālas ekonomiskās un nodarbinātības izredzes. Otrkārt, par pārkāpēju identificētām personām ir sašaurinātas starppersonu attiecības. Līdz ar to, ja kāds tiek iezīmēts par pārkāpēju, tad šī persona arī pati sevi var sākt identificēt kā pārkāpēju. Ievērojot, ka katrs cilvēks tomēr attīstās pakāpeniski un individuāli, pamatotāka šķiet pirmskara Latvijas prakse. Toreiz krimināltiesībās pastāvēja tā sauktais relatīvās vainojamības jeb relatīvais pieskaitāmības periods – no 12 -18 gadu vecumam. Šajā periodā tika prezumēta personas nepieskaitāmība un krimināllietu nevarēja ierosināt, iekams nebija noskaidrots personas intelektuālās un morālās attīstības līmenis. Tātad izšķirošā nozīme tika piešķirta nevis konkrētam vecuma slieksnim, bet gan individuālajam personības attīstības līmenim. Pašsaprotami, ka attiecībā uz nepilngadīgajiem ir nepieciešams sevišķi labvēlīgs krimināltiesiskais regulējums arī šo personu neaizsargātības un nepastāvības dēļ. Nepilngadīgie daudz mazākā mērā nekā pieaugušie ir spējīgi izvēlēties savas dzīves apstākļus. Atšķirībā no pilngadīgām personām viņiem ir ievērojami ierobežotas iespējas legālā kārtā uzlabot savu sociālo un ekonomisko statusu. arī vienīgais ģimenes problēmu risināšanas veids nepilngadīgajiem bieži ir aizbēgšana no mājām. Turklāt nepilngadīgajiem nedrīkst tikt izvirzītas augstas prasības attiecībā uz viņu patstāvību saiknēs ar sabiedrību, kā arī uz kritiskas domāšanas nepieciešamību. Ņemot vērā ,ka sods balstās uz ētiskiem principiem, ir skaidrs, ka šo nepilngadīgiem raksturīgo īpatnību dēļ viņi ir salīdzinoši mazāk vainojami noziedzīgos nodarījumos. Balstoties uz šādām atziņām, ir gan attaisnojamas, gan nepieciešamas ļoti radikālas īpatnības attiecībā uz nepilngadīgo kriminālatbildību. Galvenajam principam – jācenšas ierobežot nepilngadīgo iezīmēšanu par noziedzniekiem. Lai mazinātu iezīmēšanas gadījumus, nepieciešama nepilngadīgo izdarīto nodarījumu maksimāla dekriminalizācija. Otrs būtisks virziens ir kriminālatbildības vecuma robežas paaugstināšana Šādos veidos tiktu izslēgta zināma vecuma nepilngadīgo iezīmēšana, kā arī nepilngadīgo iezīmēšana par mazāk svarīgiem nodarījumiem. nav grūti saprast, ka atbrīvošana no soda un audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana ir tie nepilngadīgo notiesāšanas veidi, kuri vismazākā mērā iezīmē viņus kā noziedzniekus.

Nepilngadīgu personu gadījumā, kuras pārsvarā ir pusaudži, ņemot vērā viņu īpatnības, ir vērts jautāt, vai reāla brīvības atņemšana šai likumpārkāpēju kategorijai vispār būti piemērojama.

Jau pirmās LR laikā tika uzskatīts, ka nepilngadīgie ir jātiesā atsevišķi no pilngadīgajiem, tiesas procesam jābūt iespējami īsam un vienkāršam un ka nepilngadīgai var tikt izraidīts no tiesas zāles ar nolūku pasargāt viņu no tiesas procesa psihiskās ietekmes.

Analizējot nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnības, redzams, ka notiesājot nepilngadīgu personu, tai tāpat kā pilngadīgai personai tiesa var noteikt sodu nosacīti, ievērojot to, ka soda mērķis šajā gadījumā nav tikai nosodīšana, bet galvenokārt audzināšana, lai ne tikai notiesātais, bet arī citas personas atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Attiecībā uz nepilngadīgiem tiesājamiem īpaši svarīgi ir neaizmirst, ka soda mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas, ka kriminālsodu izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātās personas sodīšanu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar likumā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem.

Pusaudžiem spilgti izteikta īpatnība ir tieksme apvienoties un tiekties pēc vienkāršiem, viegliem kontaktiem. Vai nav paradoksāli, ka tieši noziedzīga nodarījuma izdarīšana grupā, saskaņā ar Krimināllikuma 48.panta 1.daļas 2.punktu, ir atbildību pastiprinošs apstāklis arī nepilngadīgajiem? Viņiem taču šī tieksme pēc “bara” vai “komandas” ir konkrētam vecumam raksturīga psiholoģiska un dabiska īpatnība.

Lai arī lielākā daļa nepilngadīgo par izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem tiek notiesāti nosacīti- Latvijā vidēji 65- 73 % no visiem nepilngadīgajiem notiesātajiem sods tiek noteikts nosacīti, joprojām ir ar brīvības atņemšanu notiesāto nepilngadīgo īpatsvars- vidēji 17-22 % no visiem nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem.

Analizējot nepilngadīgo kriminālatbildības īpatnības, redzams, ka notiesājot nepilngadīgu personu, tai tāpat kā pilngadīgai personai tiesa var noteikt sodu nosacīti, ievērojot to, ka soda mērķis šajā gadījumā nav tikai nosodīšana, bet galvenokārt audzināšana, lai ne tikai notiesātais, bet arī citas personas atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Attiecībā uz nepilngadīgiem tiesājamiem īpaši svarīgi ir neaizmirst, ka soda mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas, ka kriminālsodu izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātās personas sodīšanu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar likumā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem.

Jautājums par piemērotāko sodu vienmēr ir bijis aktuāls, it īpaši, ja tas skar nepilngadīgos. Nepilngadīgā ievietošana cietumā daudz lielākā mērā tuvina situācijai, lai cietumu sauktu par savām mājām. Vai Latvijā likumi nav pārāk bargi pret pusaudžiem?

Sen zināma vienkārša patiesība- cilvēku izveido trīs savstarpēji vienoti pamatfaktori- ģimene, skola un sabiedrība. Zinot to, ikvienam kļūst skaidrs, kādu rezultātu var dod nepilngadīgā ievietošana brīvības atņemšanas iestādē. Tas nebūt nav tas, ko mēs vēlamies sasniegt.

Mūsdienās cilvēks fiziski nobriest aptuveni astoņpadsmit gadu vecumā, taču viņa sociālais briedums ilgst līdz divdesmit piecu gadu vecumam. Turklāt no astoņpadsmit līdz divdesmit pieciem gadiem ir pats grūtākais personības veidošanās laiks.

Izdarot likumpārkāpumu, jaunais cilvēks spēj saprast tā antisabiedrisko raksturu, taču morālā aspektā visbiežāk viņam trūkst sociālās audzināšanas, lai viņš spētu izvēlēties tādu uzvedības modeli, kāds tiek prasīts no sabiedrības.

Neuzskatu, ka ar bargu likumu ir iespējams izmainīt nepilngadīgo psiholoģiskās un ģenētiskās īpatnības. Statistika nepielūdzami atspoguļo jauniešu tendenci kriminalizēties, atrodoties tieši ieslodzījumā.

Šajā sakarā atbalstu viedokli, ka brīvības atņemšanas soda noteikšana nepilngadīgajam un viņa izolēšanai no sabiedrības, būtu jābūt pēdējam līdzeklim un uz minimālu laiku.

Kaut arī soda noteikšanā piespiedu darba veidā uz nepilngadīgajiem attiecas tie paši noteikumu, kas pilngadīgajiem, šī soda izpildē nepieciešams ievērot arī noteikumus, kas paredz, kādus konkrēti darbus nepilngadīgajiem nedrīkst ļaut darīt. Tas sarežģī šī sods izpildi, tāpēc tiesu praksē nepilngadīgajiem tiek piemērots ļoti reti, vidēji 2-3 % gadījumos.

Arī naudas sods, šoreiz pamatoti, netiek atzīts par efektīvu nepilngadīgā audzināšanas līdzekli un tiek noteikts tikai 1- 2 % gadījumos, jo visbiežāk nepilngadīgajam nav savi pastāvīgi ienākumi un šo sodu nākas izciest (nomaksāt) viņu vecākiem.

Ievērojot augšminēto, nākas secināt, ka no šobrīd Krimināllikumā paredzētajiem sodiem, visieteicamākais nepilngadīgajiem piemērojamais variants par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu ir jebkura sods noteikšana nosacīti. Tikai vēl piebildīšu, ka nosakot sodu nosacīti, nepilngadīgajiem būtu nosakāmi pēc iespējas minimālāki sodi ar pēc iespējas īsāku pārbaudes laiku.

Atšķirībā no brīvības atņemšanas, piespiedu darbs ir viens no lētākajiem soda veidiem, jo notiesātais nav izolēts no sabiedrības un valstij nav jātērē nauda viņa uzturēšanai. Kaut arī piespiedu darbu uzraudzīšana prasa zināmus finansiālos resursus, tomēr notiesātās personas veic darbu pašvaldības uzņēmumos, nevalstiskās organizācijās vai citādā veidā, tādējādi atmaksājot sabiedrībai par resursiem, kuri ir tērēti šī soda izpildes organizēšanai. Piespiedu darbam ir elastīga izpildes organizācija, tam ir audzinošs efekts, jo cilvēkam piespiedu darba piemērošanas gadījumā ir jāstrādā, un piespiedu darbu piemērošana neapdraud notiesātā labklājību, jo šis sods ir savienojams ar darbu, ja nepilngadīgais ir nodarbināts kādā citā pamatdarbā. Svarīgs jautājums ir darbi, kuros drīkst nodarbināt notiesātos. Piespiedu darba veida izvēlei ir jābūt diferencētai – katram uzticēt darbu, kam šī persona vislabāk piemērota, nenodarot šai personai papildus morālu kaitējumu, lieki to nepazemojot.

Tamāra Miķelsone

Baltijas Starptautiskā Aakadēmija

studiju programmas „Tiesību zinātnes”II.kursa neklātienes nodaļas

studente , zinātniskā vadītāja mag.iur.G.Beliha (Latvija)

Piespiedu darbs ir smags sods, jo izceļas ar savu publisko raksturu, bet tas ir raksturīgs pilsoniskai sabiedrībai, kura necenšas no likumpārkāpēja atbrīvoties to izolējot, bet tieši otrādi, liek sodu izciest savā vidē.

Sabiedriskais darbs un piespiedu darbs pēc būtības ir atšķirīgi sodi, jo piespiedu darbs tiek kvalificēts kā kriminālsods, bet sabiedriskais darbs – kā audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis, tomēr faktiski, šī sodu realizācija ir ļoti līdzīga. Abos gadījumos tā ir iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko veic dzīvesvietas apvidū no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā bez atlīdzības. Atšķirīga ir kvalifikācija un izpildāmais laiks, jo piespiedu darba stundas ir garākas - no 40 līdz 280 stundām. Sabiedriskā darba piemērošanas mērķi, kuri ir atrunāti likumā “Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem” 1. pantā, ir veicināt bērna orientāciju uz atturēšanos no pretlikumīgām darbībām un reintegrāciju sabiedrībā, un tie ir līdzīgi piespiedu darba piemērošanas mērķiem - panākt, lai notiesātais atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas(Krimināllikuma 35.pants).

Pamatojoties uz iepriekšminēto, jāsecina, ka saudzējoša, humāna attieksme pret nepilngadīgajiem, piemērojot viņiem alternatīvu sodu, nākotnē pasargā pusaudžu trauslo, ievainojamo psihi no tālākas negatīvas ietekmes brīvības atņemšanas vietās, tādā veidā papildinot sabiedrību ar daudz, maz veseliem, ekonomiski aktīviem iedzīvotājiem; turklāt sodītā persona var turpināt strādāt, mācīties un iegūt profesionālo kvalifikāciju, tas ir nebūt izrautai no sociālās aprites; pretīmnākoša sabiedrības attieksme pret likumpārkāpēju liks aizdomāties par nodarījuma būtību un sekām; turklāt alternatīvais soda veids nes arī materiālu labumu sabiedrībai.

Lai uzlabotu situāciju ar nepilngadīgo likumpārkāpēju stāvokli valstī būtu jāizlabo pusaudžu audzināšanas kļūdas brīvības atņemšanas vietā nozīmējot ārstēšanos pie psihologa, psihoterapeita, atkarību speciālista, sociālā pedagoga, specializētās rehabilitācijas iestādēs, būtu jāuzlabo sociālā dienesta darbs apsekojot nelabvēlīgās ģimenes, mēģinot novērst kaitīgās vides iedarbību uz pusaudzi, tādā veidā pasargājot pusaudzi no turpmākas noziedzības uzvedības, būtu jāveic jauniešu likumpārkāpēju sociālās uzvedības korekciju un jāveicina viņu likumpaklausīgu uzvedību un reintegrāciju sabiedrībā. Būtu valstiskā līmenī jārada pozitīvs ģimenes tēls sabiedrībā.

Taču jāsaka, ka visticamāk, ja līdz šim iepriekšminētajam pietiekamā apmērā netika atrasts finansējums, tad tagad, smagā ekonomiskajā situācijā, tas noteikti netiks izdalīts, tādejādi upurējot sabiedrības daļu, kas pie labāka iznākuma būtu mūsu nākotne.

Nevaru nepiebilst, ka finanšu līdzekļu ekonomija uz sabiedriskās drošības un kārtības rēķina neveicina pozitīvu valsts pārvaldību, kā arī iedzīvotāju apmierinātību ar tiesībsardzības iestāžu un sevišķi Valsts policijas darbu.