Eiropas aresta orderis

Pēdējā pusgadsimta laikā Eiropas kontinentā izveidojies starptautiskās sadarbības cīņā ar noziedzību mehānisms ir viens no svarīgākajiem elementiem vispārējā Eiropas integrācijā, kura aptver dažādas starptautiskas sadarbības sfēras.

Tas apskata tādus juridiskus aspektus, kā palīdzības sniegšanu krimināllietās, policijas iestāžu sadarbībā.

Tieši izdošana ir tas neaizstājamais instruments, ar kura palīdzību attiecībā uz meklēšanā esošajām, apsūdzētajām un sodu izciešajošām personām tiek nodrošināta soda neizbēgamība.

Pamatā ekstradīcijas (izdošanas) sistēma bāzējas uz tāda fundamentāla starptautiski- tiesiska akta, kā 1957. gada 13. decembra „Eiropas padomes konvencija par izdošanu”, kurš ir uzskatāms, kā viens no visoptimālākajiem daudzpusējiem līgumiem konkrētajā jautājumā.

Šī konvencija ļāva noformēt izdošanas procedūru, kura no vienas puses uzliek dalībvalstīm pienākumus sniegt savstarpēju vispusīgu palīdzību izbēgušu noziedznieku nodošanai atbilstošajai jurisdikcijai, taču no otras puses izvirza konkrētus ierobežojumus to izdošanā.

Atteikums izdot var būt saistīts ar izdodamās personas iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem pieprasītājai valstī (spīdzināšana, cietsirdīga apiešanās, procesuālo garantiju trūkums u.t.t.) Mūsdienu doktrīnas un prakse izdošanas jautājumos neatzīst izdošanu politiska rakstura noziegumos, taču ņemot vērā cīņu ar starptautisko terorismu, šī pieeja gūst arvien lielāku kritiku.

Apsverot jautājumu par izdošanu, pastāv divas tendences, kuras raksturo pašreizējo praksi un tiesisko regulējumu izdošanas sistēmu Eiropas valstīs.

Pirmkārt, izdošanas procedūras kļūst elastīgāka un plašāka, tā kļūst iespējama, par jebkādu smagu noziegumu. Tādejādi tradicionālie ierobežojumi, kas balstīti uz valsts suverenitāti, kā atteikšanās izdot par politiskiem vai fiskāliem noziegumiem, pamazām zaudē savu nozīmi.

Otrkārt, nepieciešamība pēc daudz intensīvākas un efektīvākas starptautiskās sadarbības prasa izmantot vienkāršotas izdošanas procedūras.

Eiropas Savienībā, mēģinājumi izveidot savu izdošanas sistēmu bija saistīti ar divu tiesību aktu pieņemšanu- 1995. gada 10. marta „Konvencija par vienkāršotu izdošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm”, un 1996. gada 27. septembra „Konvencijas par izdošanu starp Eiropas Savienības dalībvalstīm”, taču šīs Konvencijas ratificēja tikai attiecīgi deviņas un astoņas tā laika ES dalībvalstu, tādēļ tās nestājās spēkā. Šo Konvenciju un citu (piem. Beniluksa valstu Konvencija par izdošanu un savstarpējo palīdzību krimināllietās) neveiksme izskaidrojama uz dažiem izdošanas ierobežojumiem (savas valsts pilsoņu neizdošana; atteikšanās izdot par politiskiem noziegumiem).

Saskaņā ar starptautiskajām tiesībām valstij ir tiesības atteikties izdot savus pilsoņus. Taču pēdējā laika starptautiskajā praksē uz šo noteikumu atsaukties nevar, ja vien valsts likumdošana neaizliedz savu pilsoņu izdošanu.

Īstenojot saskaņotu tieslietu politiku krimināltiesību jomā, savstarpējas atzīšanas principa prioritārā loma sadarbībai tieslietās arī nākotnē atzīstama kā aktuāla un uzskatāma par noteicošo .

Mūsdienās personas izdošanu definē kā ”procesu, kurā viena valsts pēc otras valsts lūguma atgriež personas to tiesāšanai par noziegumiem, kas sodāmi pēc prasītājas valsts likumiem un kas izdarīti ārpus patvēruma valsts” .

No vēstures zināms, ka viens no pazīstamākajiem personas izdošanas dokumentiem diplomātiskajā vēsturē noslēgts 1296. gadā pirms mūsu ēras starp hetu caru Hatusili III un Ēģiptes faraonu Ramzesu II, un kurš paredzēja, ka „ja no ēģiptiešu zemes aizbēgs viens cilvēks, divi vai trīs, lai atnāktu pie lielā hetu valsts kņaza, lielajam kņazam viņi jānotver un jāliek atvest pie Ramzesa II.”. Analoģiska rīcība tika paredzēta arī no Ēģiptes puses.

Izdošanu plašāk var definēt arī kā ”procesu, kurā personas, kuras ir apsūdzētas vai notiesātas par noziegumu pret kādas valsts likumu un kuras ir atrastas ārvalstī, šī valsts atgriež pirmajai to tiesāšanai vai sodīšanai. Šādas personas var būt tikai apsūdzētas, bet ne nodotas tiesai, tās var būt tiesātas, notiesātas un vēlāk izbēgušas no ieslodzījuma vai arī aizmuguriski (in absentia) notiesātas. Izdošanu nepiemēro personām, kuras vienkārši tur aizdomās par noziegumu izdarīšanu, bet pret kurām nav celta apsūdzība, un personām, kuru klātbūtne ir nepieciešama liecinieka statusā vai lai panāktu vai izpildītu spriedumu civillietā .

Krievijas Federācijas literatūrā noziedznieku izdošana ir formulēta kā ”fiziskas personas, kas izdarījusi starptautiska rakstura noziedzīgu nodarījumu, nodošana no vienas valsts (lūguma saņēmējas), kuras teritorijā tā atrodas, citai valstij (pieprasītājai), kuras teritorijā izdarīts noziegums vai kuras pilsonis šī persona ir, lai personu sauktu pie kriminālatbildības vai arī, lai attiecībā uz šo personu izpildītu spēkā stājušos tiesas spriedumu” .

Vēl jēdziens- noziedznieku izdošana (ekstradīcija)- starptautiskajās tiesībās nozīmē kriminālvajāšanā esošās personas nodošanu no vienas valsts otrai, tās saukšanai pie kriminālatbildības vai sprieduma izpildei.

Arī Latvijas juridiskajā literatūrā izdošana definēta līdzīgi, proti, ”izdošana jeb ekstradīcija ir oficiāla procedūra, saskaņā ar kuru viena valsts nodod otrai personu, kura tiek vajāta par prasītājas valsts teritorijā izdarītu kriminālu vai starptautisku noziegumu un kura mēģina slēpties otras valsts teritorijā” .

Mūsdienās izdošana (ekstradīcija) spēlē nozīmīgu lomu valstu starptautiskās sadarbības stiprināšanā, tā iedarbojas uz personu tiesībām un interesēm, stiprina starptautisko cīņu ar noziedzību.

Analizējot noziedznieku izdošanas problemātiku, vislabāk to ir raksturojis M. Bassiuni, kurš ir to definējis sekojoši: „Valsts kopumā izdošanu izskata, kā suverēno aktu. Vairums no valstīm vadās no principa, ka izdošanas nepieciešamība balstās uz izdošanas līgumu radīšanu. Starptautisko saistību neesamības gadījumā, valsts var līdzdarboties, balstoties uz savstarpējās atzinības, laipnības un abpusējās sadarbības principiem. Taču līgumu pamatu neesamības gadījumos, pamatojoties uz nacionālo likumdošanu, izdošanas lūgumu var apmierināt vai arī noraidīt” .

Taču arī šis, 2002. gada 13. jūnija Eiropas Padomes pamatlēmums (2002/584/TI) „Par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm” sākotnējā stadijā sadūrās ar dažāda rakstura problēmām. Konkrēti Itālija piedāvāja ordera darbību attiecināt tikai uz 10 no 32 transnacionāliem noziegumiem, izslēdzot korupciju un krāpšanu, kā arī dodot dalībvalstīm iespēju orderi nepiemērot līdz 2007. gadam, taču citas Eiropas Savienības 14 valstis neiebilda ordera ieviešanai no 2004. gada.

Eiropas aresta orderis, nacionālajā likumdošanā dēvēts arī par Eiropas apcietinājuma lēmumu, uzskatāms par nozīmīgāko un progresīvāko starptautisko sadarbību personu izdošanas jomā regulējošo pasākumu, kāds līdz šim ieviests Eiropas Savienībā. 2001.gada 14.decembrī, Lākenā, Eiropas Savienības virsotņu tikšanās laikā toreizējais Beļģija premjers Gijs Verhofstats uzsvēra, ka Eiropas aresta orderis tieslietu un iekšlietu jomā būs tikpat svarīgs, kā eiro ieviešana ekonomikā un finansēs” .

Eiropas apcietinājuma lēmums ir Eiropas Savienības dalībvalsts tiesu varas institūcijas nolēmums, kas pieņemts, lai cita dalībvalsts izdotu personu kriminālvajāšanas uzsākšanai vai veikšanai vai ar brīvības atņemšanas saistīta soda izpildīšanai.

Veicot salīdzinājumu ar Eiropas apcietinājuma lēmuma definīciju, tomēr ir redzamas atšķirības. Eiropas apcietinājuma lēmums ir tiesas nolēmums. Šīs nolēmums ir saistošs visām Eiropas Savienības dalībvalstīm un saskaņā ar Pamatlēmuma 1.nodaļas 2.punktu, dalībvalsts izpilda ikvienu Eiropas apcietinājuma lēmumu pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar Pamatlēmuma noteikumiem.

Principiālā atšķirība- agrāk Eiropas izdošanas institūtā valdīja Beļģijas sistēma, kura tika pirmo reizi ieviesta Beļģijā 1833.gadā, likumā par ekstradīciju. Tas nozīmēja, ka lēmumu par personas izdošanu pieņēma tiesa, taču tiesas lēmumam ir bijis tikai rekomendējošs raksturs. Galīgo lēmumu par personas izdošanu pieņēma izpildvaras orgāni.

Salīdzinājumam ar Beļģijas sistēmu- Francijas sistēma- lēmumu par izdošanu pieņēma administrācija un Angļu- amerikāņu sistēma, kur tiesa izskatīja un pieņēma galējo lēmumu par izdošanu, pie kam administratīvajai varai piederēja tikai izpildfunkcija.

Eiropas Padomes Pamatlēmums nosaka, ka dubultās kriminalitātes princips tiek daļēji aizvietots ar noziedzīgo nodarījumu sarakstu (Pielikums Nr.1). Pamatlēmuma 1.nodaļas 2.pants nosaka noziedzīgo nodarījumu sarakstu, par kuriem „dubultās kriminalitātes” pārbaude nav jāveic. Saraksts sastāv no 32 noziedzīgo nodarījumu kategorijām. Pamatlēmuma 1.nodaļas 2.panta 3.punktā ir noteikts, ka Padome jebkurā brīdī var nolemt šim sarakstam pievienot citas noziegumu kategorijas, kas dod iespēju nepieciešamības gadījumā paplašināt sarakstu. Gadījumā, ja personu jāizdod par nodarījumu, par kura izdarīšanu Eiropas apcietinājuma lēmumu pieņēmušajā valsti ir paredzēts brīvības atņemšanas sods, kura maksimālā robeža nav mazāka par trim gadiem, pārbaudi par to, vai šīs nodarījums ir noziedzīgs pēc, piemēram, Latvijas vai kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts likuma, nav jāveic.

Eiropas apcietinājuma lēmuma pieņemšanai katrā dalībvalstī ir nepieciešams noteikt kompetento iestādi, kurai ir likumīgas tiesības šādu lēmumu pieņemt. Analizējot vairāku ārvalstu piemērus, nākas secināt, ka ne vienmēr visas dalībvalstis ir izvēlējušās noteikt vienu un to pašu kompetento iestādi. Dažās valstīs, piemēram, šādas kompetentās iestādes var būt vairākas.

Latvijā, Eiropas apcietinājuma lēmuma pieņemšanas kompetentā iestāde ir tiesa, konkrēti - izmeklēšanas tiesneši, jo Kriminālprocesa likuma 692.panta 3.daļa nosaka, ka procesa virzītāja ierosinājums tiek nosūtīts izmeklēšanas tiesnesim, kuram saņemtais ierosinājums jāizskata 10 dienu laikā. Krimināllietas iztiesāšanas stadijā Eiropas apcietinājuma lēmumu pieņem tiesa, kuras lietvedībā krimināllieta atrodas.

Pamatlēmuma 1.nodaļas 6.panta 1.punkts nosaka, ka izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas kompetenta izsniegt Eiropas apcietinājuma lēmumu, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem. Bez tam ir noteikts, ka katrai dalībvalstij ir jāinformē Padomes ģenerālsekretariāts par kompetento iestādi.

Šajā sakarā būtu jāatzīmē, ka Pamatlēmumā ietvertais jēdziens tiesu iestāde ir jāsaprot plašākā nozīmē, jo Eiropas apcietinājuma lēmuma definīcijā uzskatāmi atspoguļots, proti, Eiropas apcietinājuma lēmums ir tiesu varas institūcijas nolēmums. Tātad, ar tiesu varas institūciju ir apzīmējamas arī prokuratūras.

Kā, piemēram, Lietuvā un Igaunijā par kompetento iestādi ir atzītas tieši prokuratūras. Igaunijas Kriminālprocesa likuma 507.panta 1. daļā ir noteikts, ka prokuratūra, kura izskata noziedzīgo nodarījumu, kas ir pamats Eiropas apcietinājuma lēmumam, ir kompetenta izdot Eiropas apcietinājuma lēmumu. Lietuvā kompetento iestādi nosaka Lietuvas Kriminālprocesa kodeksa 69.-1. pants, kurā noteikts, ka Lietuvas pilsonis vai citas valsts personas, kas atrodas Lietuvas teritorijā kriminālvajāšanas gadījumā, Ģenerālprokuratūrai ar mērķi notvert šo personu un nodot to notiesāšanai, jāpieņem Eiropas apcietinājuma lēmums un jānosūta ES dalībvalsts kompetentai iestādei. Bez tam, prokuratūra, kā kompetenta iestāde ir vēl Vācijā un Grieķijā. Francijā, piemēram, tā ir speciālā tiesu apelācijas instance . Taču vairums Eiropas Savienības dalībvalstīs Eiropas apcietinājuma lēmumu pieņem tiesas.

Taču, neskatoties uz Pamatlēmumā uzskaitītajiem noziedzīgo nodarījumu veidiem, par kuriem izdošanas gadījumā pārbaude par „dubulto kriminalitāti” nav jāveic, ir paredzētas situācijas, kad Eiropas apcietināšanas orderis netiek izpildīts, šīs situācijas noteiktas Pamatlēmuma 3. pantā, savukārt 4. pantā nosaukti ordera fakultatīvie neizpildīšanas pamati.

No abu pantu analīzes redzams, ka salīdzinājumā ar 1957. gada 13. decembra „Eiropas padomes konvencija par izdošanu”, Eiropas pamatlēmumā ir būtiski sašaurinātas Eiropas ordera neizpildes iespējas- tas galvenokārt attiecas uz izdevējvalsts pilsoņiem un politiska rakstura noziegumiem, jo neviens no noziegumiem Eiropas pamatlēmumā netiek uzskatīts kā politisks.

Svarīgi atzīmēt, ka atbilstoši Eiropas pamatlēmuma 31. panta prasībām, pamatlēmums pēc 2004. gada 1. janvāra, attiecībā par izdošanu starp dalībvalstīm aizstāj šādas konvencijas:

a)1957. gada 13. decembra Eiropas Konvencijas par izdošanu, tās 1975. gada 15. oktobra papildus protokolu, tās 1978. gada 17. marta otro papildus protokolu un 1977. gada 27. janvāra Eiropas konvenciju par terorisma apkarošanu, ciktāl tas attiecas uz izdošanu;

b)1989. gada 26. maija Nolīgumu starp 12 Eiropas Kopienu dalībvalstīm par izdošanas pieprasījumu nodošanas metožu vienkāršošanu un modernizāciju;

c) 1995. gada 10. marta „Konvencija par vienkāršotu izdošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm”;

d)1996. gada 27. septembra „Konvencijas par izdošanu starp Eiropas Savienības dalībvalstīm”,

c)III sadaļas 4. nodaļas 1990. gada 19. jūnija Šengenas līguma (1985. gada 14. jūnijs) īstenošanas Konvencijā par kontroles pakāpenisku atcelšanu pie kopīgām robežām.

Ar 2002. gada 13. jūnija Eiropas Padomes pamatlēmumu (2002/584/TI) „Par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm” , aizstājot jau augstāk minētās konvencijas, ir mēģināts sakārtot līdz šim tik sarežģīto personu izdošanas institūtu. Patreiz Eiropas aresta orderis darbojas tikai Eiropas Savienības valstīs un neattiecas šo valstu sadarbībā ar Eiropas Savienībā neesošajām valstīm. Taču ņemot vērā milzīgos globalizācijas procesus, ka pasaules valstis ir izjutušas savstarpējo sadarbības nepieciešamību, ka Eiropas Savienības valstu saime paplašinās, jācer, ka Eiropai panākot vienošanos par tās pamatlikumu, arī personu izdošanas institūts tiks modernizēts, tādejādi panākot arvien lielāku savstarpējo uzticību, līdz ar ko arī sadarbību noziedzības apkarošanā.

Jānis Ievītis

Rīgas apgabaltiesas prokurors, Rīgas Stradiņa universitātes doktorants