Cilvēktiesību un brīvību aspekti masu nekārtību novēršanā (Masu nekārtības kā starptautisks fenomens)

Abstract. In the given article the autor is analysing the human right and freedom aspects in civil disorder prevent. The author specifies, that civil disorder are an international phenomenon.

Author analyses liability for civil disorder. The author represents a civil disorder danger and draws attention to civil disorder causes.

Аннотация. В статье рассматривается актуальная в наши дни тема: «Аспекты прав и свобод человека в предотвращении массовых беспорядков». Автор указывает на то, что массовые беспорядки являются международным феноменом.В статье автор анализирует ответственность за массовые беспорядки. Автор указывает на опасность массовых беспорядков и обращает внимание на причины массовых беспорядков.

Rakstā autors akcentē uzmanību uz cilvēktiesību un brīvību aspektiem, novēršot masu nekārtības kā noziedzīgu nodarījumu. Jāatzīst, ka parasti šī noziedzīgā nodarījuma cēloņi un veicinošie apstākļi meklējami kādas vienas atsevišķas valsts mērogā. Tomēr mūsdienās šī atziņa neatbilst realitātei.

Masu nekārtības starptautisko cēloņu un veicinošo apstākļu neitralizēšana ir starpnacionālais pasākums, kam ir globāls raksturs, tādēļ rakstā šiem jautājumiem netiks pievērsta uzmanība. Pamatā raksts balstās uz Latvijā vērojamiem procesiem. Taču, jānorāda, ka dēļ pasaules finansiālās krīzes masu nekārtības kļuva par starptautisku fenomenu. Šis fenomens vērojams gan mūsu kaimiņvalstīs (Lietuvā, Igaunijā), gan Eiropas Savienības lielvalstīs (Francijā, Grieķijā), gan arī citās pasaules valstīs. Minētais nenoliedzami norāda uz temata starptautisko aktualitāti.

2009.gadā masu nekārtības kā fenomens, ar visām no tā izrietošajām sekām, spilgti atklāja sevi arī Latvijā. 2009.gada 13.janvāra notikumi Rīgas vecpilsētas Doma laukumā liek aizdomāties par vairākiem jautājumiem, saistītiem ar cilvēktiesību ievērošanu un prettiesiskās rīcības nepieļaušanu. Īpaši izceļami sekojošie jautājumi:

1. Kādu lomu spēlē cilvēks, kurš atrodas masu nekārtības pūlī?

2. Kādas ir tiesībsargājošo institūciju amatpersonu pilnvaras masu nekārtībās?

3. Kur novelkama robeža starp tiesisku darbību pūlī un noziedzīgu rīcību?

Atbildes uz šiem trim jautājumiem ļaus kaut vai nedaudz pietuvoties pie mērķa: korekta valsts varas un valsts iedzīvotāju attiecību savstarpējs noregulējums. Šī mērķa sasniegšanai nenoliedzami jāattīsta krimināltiesiskā teorija jautājumos par masu nekārtībās iesaistīto personu, tostarp arī tiesībsargājošo institūciju amatpersonu, rīcības kvalifikāciju. Taču, jāatzīst, ka krimināltiesiskais masu nekārtību izvērtējums ir tikai viena monētas puse. Otrā puse sevi atklāj, kad tiek analizēta vienkāršo iedzīvotāju nostāja masu nekārtības jautājumos.

Turpmāk autors piedāvā abu šo monētas pušu atspoguļojumu, kura laikā nevis tiks rastas atbildes uz iepriekš sniegtajiem trim jautājumiem, bet gan tiks parādīts šo jautājumu divējādais saturs.

1. Monētas pirmā puse – masu nekārtību bīstamība

Lai konstruktīvāk analizētu cilvēktiesības masu nekārtību novēršanā, nepieciešams izvērtēt masu nekārtību bīstamību. Viens no variantiem, kā šo izvērtēšanu var veikt, ir, atklājot valsts varas pārstāvju nostāju attiecībā uz masu nekārtībām. Valsts vara tradicionāli savu gribu atklāj likumdošanas ceļā. Tādēļ, lai noskaidrotu valsts varas pozīciju attiecībā pret masu nekārtībām, jāveic tiesību normu analīzi. Īpaša uzmanība jāpievērš normām, kuras paredz atbildību par masu nekārtībām, kā arī normām, kuras paredz tiesības pielietot šaujamieroci, jo šīs tiesības cieši saistītas ar personas tiesībām uz dzīvību un raksturo nodarījuma bīstamības pakāpi.

Dažas ar masu nekārtībām saistītas krimināltiesiskā rakstura problēmas detalizēti ir izklāstījis krimināltiesību pētnieks Andrejs Judins rakstā „Kriminālatbildība par masu nekārtībām” . Savā rakstā A.Judins akcentē uzmanību uz apstākli, ka par noziedzīga nodarījuma „masu nekārtības” paredzētās sankcijas minimālā robeža ir pārāk barga. Proti, par aktīvu piedalīšanos masu nekārtībās, ja tās saistītas ar grautiņiem, postījumiem, dedzināšanu, mantas iznīcināšanu vai ar vardarbību pret personu, vai ar pretošanos varas pārstāvjiem, draud, izejot no Krimināllikuma 225.panta 2.daļas, sods: brīvības atņemšana uz laiku no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem. Atbilstoši noziedzīgu nodarījumu klasifikācijai, aktīva piedalīšanās masu nekārtībās atzīstama par sevišķi smagu noziegumu. Tātad, valsts varas pārstāvji caur Krimināllikuma normām vēsta sabiedrībai, ka piedalīšanās masu nekārtībās ir bīstamāks nodarījums par slepkavību. Jo par slepkavības izdarīšanu, atbilstoši Krimināllikuma 116.pantam, draudošais sods ir brīvības atņemšana uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem. No minētā var izcelt sekojošu tēzi: par slepkavību tiesa, neņemot vērā Krimināllikuma 49.pantu, personai var piemērot sodu zemāku, nekā par piedalīšanos masu nekārtībās.

Par masu nekārtību bīstamību liecina arī mūsu kaimiņvalsts Igaunijas krimināltiesiskās likumdošanas iniciatīvas. Tā, piemēram, 2009.gada sākumā Igaunijas valdība apstiprināja labojumus kriminālajā likumdošanā, kuros tiek paredzēti lielāki sodi par masu nekārtībām .

Faktiski, ņemot vērā augstāk izklāstīto, jāsecina, ka policijas spēka pielietojums gadījumos, ja masu nekārtību laikā notiek uzbrukums, nav atzīstams par rīcību pārkāpjot kriminālatbildību izslēdzošos apstākļus (sk. Krimināllikuma 3.nodaļu), tostarp galējās nepieciešamības vai nepieciešamās aizstāvēšanās robežas. Jo, piemēram, par nepieciešamās aizstāvēšanās robežu pārkāpšanu atzīstama acīmredzama aizsardzības nesamērība ar uzbrukuma raksturu un bīstamību, kā rezultātā uzbrucējam tiek radīts kaitējums, kas nav bijis nepieciešams, lai novērstu vai atvairītu uzbrukumu . Saistībā ar masu nekārtību bīstamību, kā jau tika noskaidrots, tad tā pielīdzināma slepkavības bīstamībai.

Taču, vai tiešām masu nekārtībām piemīt tāda bīstamība kā slepkavībai? Atbildot pozitīvi uz minēto jautājumu, tiek atzīts, ka sabiedriskā kārtība ir jāaizsargā stiprāk par personas dzīvību. Šo atziņu transformējot uz masu nekārtību novēršanu, var nonākt pie apriori kļūdaina secinājuma, ka cilvēka dzīvības apdraudējums ir pieņemams līdzeklis masu nekārtību novēršanā, tādēļ policijai pret pūli ir tiesības izmantot speclīdzekļus, tostarp pat šaujamieroci. Šis secinājums ir biedējošs, jo tā īstenošana apdraud visus pūlī esošus cilvēkus. Bez tam, šaujamieroča pielietojuma sekas sabiedrībā vēlāk var negatīvi atspoguļosies visdažādākajās izpausmēs.

Likumā „Par policiju” norādīts: „Aizliegts pielietot un izmantot šaujamieročus vietās, kur to pielietošanas rezultātā var ciest citas personas, kā arī aizliegts pielietot šaujamieročus pret sievietēm un nepilngadīgām personām, izņemot gadījumus, kad tās izdara bruņotu uzbrukumu, izrāda bruņotu pretošanos vai ar grupveida uzbrukumu apdraud citu personu vai policijas darbinieku dzīvību” . Masu nekārtības vienmēr ir masveidīgas, tādēļ to var atzīt arī par grupveida uzbrukumu. Tomēr, jāpatur prātā, ka masu nekārtībās šaujamieroča pielietojums vienmēr apdraud citas personas. Tādēļ minēto nodarījumu novēršanā jāizvēlas nevis šaujamieroča pielietojums, bet gan citus līdzekļus, kas ir adekvāti nodarījuma bīstamībai.

Krimināltiesiskajos uzziņas līdzekļos tiek uzsvērts, ka sabiedriskā masu nekārtību bīstamība slēpjas apstāklī, ka tie spēj paralizēt valsts varas institūciju darbību un vadību, novest pie plašiem sabiedriskās kārtības pārkāpumiem, apdraudēt sabiedrisko drošību, novest līdz cilvēciskiem upuriem, nodarīt nopietnus ekonomiskus zaudējumus valstij, sabiedrībai vai konkrētai personai. Liela daudzuma cilvēku (pūļa) kriminālās darbības izceļas parasti ar agresivitāti, stipru mijietekmību, sakaitētām emocijām. Apdraudējuma objekta plašs raksturs patiesi padara masu nekārtības par nepieņemamām, bīstamām un strikti aizliedzamām darbībām.

Visi augstāk izklāstītie secinājumi nepārprotami norāda uz to, ka masu nekārtības tradicionāli tiek uztvertas kā bīstama parādība. Tomēr, jāņem vērā, ka masu nekārtības kā masveidīgu parādību ir jānorobežo no masu nekārtībām kā noziedzīgu nodarījumu. Pēdējā gadījumā masu nekārtības ir vienas atsevišķās personas darbība. Savukārt, masu nekārtības kā masveidīga parādība sevī ietver daudzu personu rīcību. Pie kam, krimināltiesību eksperti, komentējot masu nekārtības kā noziedzīgu nodarījumu, par kuru atbildība paredzēta Krimināllikuma 225.pantā, norāda: „Pasīvie pūļa dalībnieki, [..] pie atbildības saskaņā ar Krimināllikuma 225.pantu nav saucami” . Taču šo pasīvo dalībnieku esamība pūlī nenoliedzami sarežģī masu nekārtību novēršanu.

Noslēdzot šo nodaļu, autors pārfrāzēs ievadā izklāstītos trīs jautājumus:

1. Kādi ir pienākumi indivīdam, kurš atrodas masu nekārtību pūlī?

2. Kādiem apstākļiem jāpastāv, lai masu nekārtībās tiesībsargājošo institūciju amatpersonu pasivitāte (spēka nepielietojums) būtu attaisnojama?

3. Kur novelkama robeža starp tiesisku pūļa rīcību un masu nekārtībām?

2. Monētas otrā puse – masu nekārtību cēloņi un veicinošie apstākļi

Ja masu nekārtību vērtējumu veiktu, ņemot vērā nevis likumdevēju izdotos normatīvos tiesību aktus, kuros tiek atspoguļota valsts varas nostāja, bet gan pie valsts varas nepiederošo sabiedrības dažu indivīdu viedokli, tad parādās pavisam cita aina.

Iepriekšējā nodaļa sākās ar teikumu: „Lai konstruktīvāk analizētu cilvēktiesības masu nekārtību novēršanā, nepieciešams izvērtēt masu nekārtību bīstamību”. Atklājot šo nodaļu, minēto teikumu jāpārfrāzē: „Lai konstruktīvāk analizēt cilvēktiesības masu nekārtību novēršanā, nepieciešams izvērtēt masu nekārtību cēloņus un veicinošus apstākļus”.

Sabiedrībā masu nekārtību fakts netiek apskatīts atrauti no masu nekārtību cēloņiem un veicinošiem apstākļiem. Ja mēs ieskatāmies krimināltiesiskajās normās, tad mēs varam secināt, ka tajos prettiesiskās rīcības cēloņiem ir atvēlēta ja ne pēdējā, tad sekundāra loma. Latvijā, gluži tāpat kā daudzās citās valstīs, ir izveidots gigantisks mehānisms, kurš pamatā darbojas, akcentējot uzmanību uz noziedzīga nodarījuma faktu. Izmeklētāji izmeklē noziedzīgu nodarījumu, prokurori sauc noziedzīgos nodarījumos vainīgās personas pie kriminālatbildības, tiesneši noziedzīgos nodarījumos vainīgās personas notiesā, sodu izpildes institūciju amatpersonas realizē notiesātajai personai sodu, probācijas dienesta amatpersonas resocializē sodu izcietušo personu. Valstī nav izveidots analoģisks mehānisms, kurš nodrošinātu noziedzīga nodarījuma cēloņu un veicinošo apstākļu izmeklēšanu, šo cēloņu un veicinošo apstākļu novēršanu un rezultātu kontrolēšanu.

Iesākto atziņu nostiprinājumam autors atspoguļos vienu analītisku izklāstu par masu nekārtībām: „Degviela šajā gadījumā ir “Krīze” Latvijas ekonomikā. Bezdarba un uzņēmējdarbības vides sabrukums, esošās Valdības, [..] nodokļu un ekonomikas attīstības politika, parādi Starptautiskajam Valūtas fondam, Parex banka un nepārdomāta vai tieši izstrādāta masu mēdiju reakcija. Iespējami ir arī citi iemesli, kā pārāk lielais alkohola patēriņš un izglītības sistēmas kvalitātes zudums. Pati par sevi šāda situācija rada cilvēkos drūmu nolemtības sajūtu. [..]”

Lūk, tas ir „fons”, kuru daudzi sabiedrības locekļi redz, lūkojoties uz masu nekārtībām. Sabiedrības aktīvākie un nevienaldzīgākie indivīdi, raugoties uz šo „fonu”, sāk rīkoties tā, lai viņus sadzirdētu varas pārstāvji. Šie indivīdi vēlas, lai arī varas pārstāvji pamanītu „fonu” un šis „fons” nebūtu izrauts no masu nekārtību konteksta. Taču daudziem no sabiedrības indivīdiem nav līdzekļu, zināšanu vai iespēju, lai realizētu savas vēlmes būt sadzirdētiem likumīgā ceļā. Un tad viņi, tiecoties pēc pārmaiņām „fonā”, izšķiras par labu prettiesiskai rīcībai. Šīs rīcības aizsegam parasti tiek piesauktas Satversmē nostiprinātās cilvēktiesības. Masu nekārtību organizētāji bieži piesauc, ka: „Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus” .

Izklāstot masu nekārtību ģenēzi, neizbēgami jāatduras pret dilemmu, kuru raksturo sekojošs jautājums: cilvēka rīcību nosaka personas brīvā griba un tādēļ persona ir vainīga prettiesiskās rīcības īstenošanā, vai tomēr cilvēka rīcību nosaka ārējie determinanti, un tādēļ persona nostādīta uz ceļa, kas viņu neizbēgami noved pie tiesībpārkāpuma? Šis jautājums iegūst vēl lielāku nozīmi, ja raugās uz masu nekārtībām. Šeit vairs neiet runa par kādu atsevišķu indivīdu, bet gan par indivīdu kopumu. Vai ļaužu pūļa rīcību nosaka katra atsevišķa indivīda brīvā griba, vai tomēr šie indivīdi pakļauti kādiem citiem rīcību nosakošajiem faktoriem?

Jāņem vērā, ka Latvijas krimināltiesībās darbojas personīgās atbildības un vainīguma (NULLUM CRIMEN SINE CULPA) principi, kuri paredz, ka pie kriminālatbildības saucama tikai tā persona, kura pati tieši izdarījusi noziedzīgu nodarījumu un viņas rīcību vadīja pašas psihiskā attieksme. Paturot minēto prātā, jāpiesauc kāda sociāla eksperimenta rezultāti. Eksperiments notika izstāžu zālē „Messehallen” Ķelnē. To vadīja biologi Jenss Krauze un Džons Daiers. Eksperimentā tika iesaistīti trīssimts cilvēki. Tā nolūks bija noskaidrot cilvēku pūļa kustības likumsakarības. Eksperimenta laikā tika gūtas vairākas atziņas. Piemēram, tika konstatēts, ka, „šķiet, ikvienā barā darbojas „kolektīvās smadzenes”, kas ātri spēj pieņemt lēmumus un panākt, ka viss bars darbojas kā vienots organisms” . Minētā atziņa liek aizdomāties par noziedzīga nodarījuma subjektīvās puses esamību masu nekārtībās.

Cilvēks (Homo sapiens) ir saprātīga būtne. Tādēļ viņam jākontrolē sava uzvedība un jāatbild par savu prettiesisko rīcību. Taču pūlī atsevišķa cilvēka rīcību nosaka īpašie determinanti. Daudzu pūļa dalībnieku rīcība ir atkarīga ne tikai no dzīves laikā gūtās pieredzes, audzināšanas, izglītības un tikumiem, bet arī no pūļa ietekmes.

Neattaisnojot masu nekārtību dalībniekus, jāatzīst, ka pūlis ir īpaša vide, kurā indivīda uzvedība atkarīga no specifiskiem faktoriem. Šo faktoru neitralizēšanai ir noteicoša loma masu nekārtību novēršanā.

Nobeidzot temata izklāstu, autors atkārtoti pārfrāzēs ievadā izklāstītos trīs jautājumus:

1. Kādas ir tiesības indivīdam, kurš atrodas masu nekārtību pūlī?

2. Kādiem apstākļiem jāpastāv, lai masu nekārtībās tiesībsargājošo institūciju amatpersonu spēka pielietojums (piemēram: šaujamieroča pielietojums) būtu attaisnojams?

3. Kur novelkama robeža starp tiesībsargājošo institūciju amatpersonu darbību un prettiesisku rīcību?

Secinājumi

Cilvēks ir sabiedriska būtne, kurai demokrātiskā valstī ir piešķirtas tiesības uz vārda brīvību. Bez tam, demokrātiskā valstī cilvēkiem ir tiesības brīvi pulcēties. „Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību” . Taču savu tiesību realizēšanā cilvēks nedrīkst aizskart citu cilvēku tiesības. Masu nekārtības ir piemērs tam, kā atsevišķi indivīdi izkropļoti izprot demokrātiskas valsts piešķirtās tiesības. Agresivitāte, vardarbība un cinisms, kas vērojams masu nekārtībās, nav pieņemami un nav attaisnojami līdzekļi, pat ja šo darbību mērķis ir cēls.

Īsumā apkopojot darba saturā izklāstīto, autors vēlas izcelt dažas tēzes:

Attiecībā uz masu nekārtības „fonu”:

• Masu nekārtības ir sevišķi smags noziegums, kas var uz ilgāku laiku destabilizēt situāciju valstī.

• Viens no masu nekārtību cēloņiem ir destabilizēta situācija valstī.

Attiecībā uz masu nekārtību kā noziedzīga nodarījuma subjektīvo pusi:

• Masu nekārtībās cilvēks pakļauts pūļa ietekmei (kolektīvajām smadzenēm).

• Katra persona masu nekārtībās individuāli atbild par savu nodarījumu, ja viņa ir vainīga.

Attiecībā uz masu nekārtību novēršanas līdzekļiem:

• Viens no efektīvākajiem masu nekārtību novēršanas variantiem saistīts ar ievērojamiem cilvēktiesību ierobežojumiem.

• Pārmērīga cilvēktiesību ierobežošana ir masu nekārtību kā noziedzīga nodarījuma determinants.

Jānis Baumanis

Latvijas Policijas akadēmijas lektors (Latvija)