Kriminālsoda - piespiedu darbs- īpatnības un šī soda efektivitāte Latvijā

Abstract. Having followed development of punishment and the policy of punishment the author has spelled out the necessity of emergence of probationary work. Having analyzed the criminal code and criminal-executive code, the author has come to the conclusion that probationary work is a necessary alternative to deprivation of liberty. Having analyzed the enforcement of probationary work into practice, the author has revealed the role of Probationary Service in execution of this punishment, stated the efficiency of probation in Latvia and set the range of problems that don’t allow this type of punishment to become more efficient.

Аннотация. В статье автор, проследив развитие наказания и политики наказания, выяснила необходимость возникновения принудительных работ, проанализировав Уголовный Закон и Кодекс Латвии об исполнении наказаний, оценила принудительные работы как необходимую альтернативу лишению свободы; проанализировав применение принудительных работ на практике, выяснила роль Службы Пробации в исполнении этого наказания, отметила эффективность принудительных работ в Латвии и определила проблемы, которые не позволяют этому виду наказания стать еще более эффективным.

Sods kā tāds ir pastāvējis jau no pašiem cilvēces pirmsākumiem, tikai sākumā tas ir bijis kā atmaksas, atriebības veids nevis kā labošanas vai pārmācības veids. Attīstoties valstīm un sabiedrībām, attīstījās arī tiesību sfēra. Līdz ar to mainījās arī soda būtība un mērķi. Šobrīd notiek aktīva darbība krimināltiesisko attiecību reglamentēšanā un pilnveidošanā, par ko liecina jaunu kriminālkodeksu pieņemšana un grozīšana. Tam ir vairāki faktori, kā noziedzības kvantitātes un kvalitātes izmaiņas pasaulē, jaunu un bīstamāku tās formu – organizētās noziedzības, terorisma, neatļautas narkotiku aprites, kibernoziegumu, apkārtējās vides apdraudējumu – rašanās un izplatība, kā arī starptautisko normu ieviešana un atbilstība tām un atbilstība cilvēktiesību un tiesiskas valsts koncepcijām.

Noziedzības novēršana, sociālo procesu kontrole un to negatīvo seku pārvarēšana ir ne tikai krimināltiesiska, bet arī sociāla, ekonomiska un politiska problēma.

Soda noteikšanas vispārīgie principi ietverti Krimināllikuma 46. pantā, un šos nosacījumus, kas tiesai obligāti jāievēro, nosakot sodu, var iedalīt divās daļās. Tiesa drīkst noteikt sodu tādā apmērā, kādu nosaka Krimināllikuma Sevišķās daļas panta sankcijas, ievērojot vispārīgās daļas noteikumus. Tiesai jāņem vērā, nosakot sodu, izdarītā nodarījuma raksturs, radītais kaitējums, vainīgā personība, atbildību mīkstinošie un pastiprinošie apstākļi.

Sodu sistēma vadoties no Eiropas kriminālpolitikas nostādnēm, tiek pilnveidota, mazāk piemērojot reālus sodus - brīvības atņemšanu, lai samazinātos ar šāda soda veidu notiesāto skaits. Brīvības atņemšanas soda veidam, kā līdz šim visizplatītākajam tiek piemēroti alternatīvi soda veidi – piespiedu darbs, arests, naudas sodi, nosacīta notiesāšana. Šāda sodu veidu piemērošana, būtiski, pozitīvi ietekmē valsts budžetu. Tiesām būtu jāpiemēro sods, lai ikvienā lietā notiesājot, tas būtu adekvāts nodarītajam kaitējumam un atbilstošs sekām, kā arī valsts un sabiedrības interesēm.

Brīvības atņemšanai alternatīvu soda veidu ieviešana ļauj ekonomēt pieticīgos valsts resursus, racionālāk veidot sociālo politiku, limitēt valsts iejaukšanos cilvēka privāto tiesību sfērā, bet starptautiskie tiesību akti uzsver brīvības atņemšanas soda lomu galējos apstākļos, kad citi kriminālās reaģēšanas mēri ir nepietiekami un neefektīvi.

Viena no atvērtas un demokrātiskas sabiedrības raksturīgākajām iezīmēm ir indivīda drošības sajūta, kas lielā mērā ir atkarīga no valsts un sabiedrības centieniem samazināt un apkarot noziedzību.

Autore ir nākusi pie secinājuma, ka neapšaubāmi piespiedu darbs kā alternatīva brīvības atņemšanai ir nepieciešams, tas ir progresīvs un efektīvs elements. Tajās valstīs, kur piespiedu darbu piemēro, pārsvarā ir labi panākumi. Tagad šādu iespēju tiesnešiem dod arī mūsu likumdošana. Taču jāsaka, ka arī tajās valstīs, kur patreiz šo soda veidu pielieto visai plaši, sākuma periods nebija viegls. Galvenais šeit ir veidot cilvēkos nepieciešamo attieksmi, jo daudzi uzskata – ja nav cilvēkam piespriests cietumsods, viņu nevar vispār uzskatīt par sodītu. Tādējādi šis jauninājums cilvēkos vēl izraisa pretrunīgus viedokļus.

Sabiedrībai noteikti jāskaidro, kādus labumus tā iegūst no notiesāto nodarbināšanas piespiedu darbos:

notiesātajam ar savu darbu ir iespēja atlīdzināt sabiedrībai nodarīto materiālo un morālo kaitējumu;

no nodokļu maksātāju naudas nav jāmaksā par notiesāto atrašanos ieslodzījumā;

samazinās atkārtotu likumpārkāpumu skaits, jo efektīvi organizētam darbam sabiedrības labā ir audzinoša loma.

Kriminālsodu politika plašākā nozīmē ir valsts politika attiecībā uz noziedzību. Valstī īstenojamai kriminālsodu politikai jābūt efektīvai, sabalansētai un vienveidīgai.

Un kaut gan koncepcijā noteikts, ka likumdevējs izstrādā tiesisko mehānismu, kas izmantojams, lai mazinātu noziedzību, kā arī uzsver, ka jānodrošina vienveidīgu kriminālsodu politikas īstenošanu valstī, vienlaikus nodrošināt plašas iespējas izvēlēties katram konkrētam gadījumam atbilstošu krimināltiesiskās represijas veidu un mēru, pašā koncepcijā tas nav atrodams. Likumdevējs pārmet valstī īstenojamai kriminālsodu politikai subjektivitāti un neadekvātu sodu piemērošanu, taču nepaskaidro, kā var izvairīties no minētajām kļūdām. Autore uzskata, ka būtu jāizstrādā tiesnešu rokas grāmata, līdzīgu kā ASV, kur par katru noziegumu paredzēts konkrēts punktu skaits, par konkrētiem vainu mīkstinošiem apstākļiem no kopēja skaita tiek norēķināti nost punkti, bet par vainu pastiprinošiem apstākļiem – pierēķināti klāt. Par tiem punktiem, kas ir sanākuši ir paredzēts konkrēts sods un, ja tiesnesis to maina, tad viņam tas pamatoti jāizskaidro, bet visumā no šī soda nevar atkāpties. Tas nepieļautu sodu subjektivitāti un nepamatotību. Pēc Latvijas normatīvajiem aktiem tiesneši spriež tiesu pēc savas sirdsapziņas un tāpēc nav pasargāti no pārmetumiem.

Autore daļēji nepiekrīt iekļaušanai Krimināllikuma 35.pantā 2.daļā tādu soda piemērošanas mērķi, ka – taisnīguma atjaunošana( šo mērķi likumdevējs aizņēmās no Moldovas KK), tas reāli nav izpildāms, bet autore nenoliedz mērķa būtību, vienīgais kas jāmaina, tas ir šī mērķa formulējums . Vārds atjaunot nozīmē -Padarīt atkal tādu, kāds tas bijis pirms kaut kā, mūsu gadījumā tas ir pirms noziedzīgs nodarījums, nav skaidrs kā notiks taisnīguma atjaunošana ar soda palīdzību pēc personas slepkavības, vai mantas iznīcināšanas. Noteikti būtu jāpadomā par formulējumu, jo termins –taisnīgums- kļuvis par modes lietu, tas ir iekļauts arī kriminālprocesa likumā kā viens no mērķiem krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulējumu nodrošināšanai. Veidojot savu politikas koncepciju, nebūtu jāaizņemas no citiem likumiem apšaubāmas pozīcijas, bet gan jākonstruē savas.

Galvenā šīs koncepcijas ideja ir nodrošināt ar likumu iespēju katrā konkrētajā gadījumā piemērot pārkāpējam taisnīgu sodu. Koncepcijā piedāvātas sodu piemērošanas izmaiņas, kuras skar arī piespiedu darbu.

Piespiedu darbs atšķirībā no ierastajiem soda veidiem ir orientēts uz likumpārkāpēju iekļaušanu sabiedrībā, nevis izolēšanu no tās. Šī mērķa realizēšana ir iespējama tikai tad, ja apkārtējo cilvēku attieksme nav nosodoša, bet ir orientēta uz palīdzēšanu notiesātajam atgriezties normālā dzīvē. Svarīga ir arī paša notiesātā vēlme laboties.

Krimināllikumā ir paredzēti 497 noziedzīgi nodarījumi. Piespiedu darbs var tikt piespriests par 87 nodarījumiem, bet brīvības atņemšana var tikt piemērota par vairāk nekā 470 pantos paredzētajiem noziedzīgiem nodarījumiem.

Piespiedu darbu piespriež tiesa no 40 līdz 280 stundām. Atkarībā no noziedzīgā nodarījuma smaguma un notiesātā personības tiesa izvērtē, kas ir lietderīgāk:

vai turēt notiesāto ieslodzījumā, tādā veidā vismaz uz laiku atturot no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas, tai pat laikā, tērējot nodokļu maksātāju ienākumus notiesātā uzturēšanai ieslodzījuma vietā; vai arī ļaut notiesātajam ar savu darbu atlīdzināt sabiedrībai nodarīto kaitējumu, kā rezultātā, iespējams, persona apzināsies sava nodarījuma sekas un turpmāk atturēsies no jaunu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

Taču, kad tika pieņemts Krimināllikums, nebija padomāts par to, kāda institūcija un kādā veidā organizēs piespiedu darba izpildi valstī, tāpēc piespiedu darba izpilde tika uzticēta pašvaldībām. Valsts finansējums piespiedu darba uzraudzības dienestu izveidei pašvaldībās netika piešķirts. Līdz ar to, vienīgi Rīgā tika izveidots piespiedu darba uzraudzības dienests, bet pārējā Latvijas teritorijā ar piespiedu darba izpildes organizēšanu nodarbojās atsevišķas pašvaldību amatpersonas. Kārtība, kādā pašvaldības organizē piespiedu darba izpildi, tika noteikta Latvijas Sodu izpildes kodeksā.

Piespiedu darba ieviešanas dinamiku vislabāk raksturo statistikas datu analīze, tā, piemēram, no 1999.gada 1.aprīļa līdz 2005.gada 31.decembrim piespiedu darbs kā kriminālsods piemērots 7659 personām, bet piespiedu darba īpatsvars sešu gadu laikā citu pamatsodu veidu vidū pieaudzis turpat 11 reizes - no 1,4 % līdz 15,5 %. Piespiedu darbs pēc nosacītas notiesāšanas un brīvības atņemšanas nostabilizējies kā trešais populārākais sods, pārspējot naudas sodu. Kopumā piespiedu darbs kā kriminālsods tiek vērtēts pozitīvi, un tā vieta kriminālsodu izpildes sistēmā ir nostabilizējusies.

2005.gadā Valsts probācijas dienests iekārtoja 1059 piespiedu darbu lietas, 1018 no kurām balstījās uz tiesu spriedumiem, bet 41 uz prokurora priekšrakstu par sodu; 2006.gadā – 2545 lietas, 2099 no kurām balstījās uz tiesu spriedumiem, bet 446 uz prokurora priekšrakstu par sodu; 2007.gadā – 3159 lietas, 2632 no kurām balstījās uz tiesu spriedumiem, bet 527 uz prokurora priekšrakstu par sodu.

Diemžēl laikā no 1999.gada 1.aprīļa līdz Valsts Probācijas dienesta izveidei 2003.gada 7.oktobrī Latvijā nebija nevienas valsts institūcijas, kas veiktu piespiedu darba kā kriminālsoda izpildes organizāciju nacionālā līmenī. Neformāli šā soda veida ieviešanu un koordinēšanu veica Sorosa fonds - Latvija, kas finansiāli atbalstīja piespiedu darba izpildes mehānisma izveidi 10 Latvijas pašvaldībās, un ar Lielbritānijas valdības atbalstu noorganizēja turpat 35 starpdisciplinārus seminārus, kuros par alternatīvo sodu, jo īpaši piespiedu darbu būtību un nozīmi tika izglītoti vairāk kā 1100 tiesneši, prokurori, pašvaldību darbinieki, policisti, NVO darbinieki, darba devēji un citas ieinteresētās personas.

Šajā laikā piespiedu darbu uzraudzības dienestu izveidei pašvaldībām netika piešķirts valsts finansējums, taču jāatzīst, ka arī atbildīgās pašvaldību institūcijas tā arī neveica aprēķinus par šādu dienestu izveides un uzturēšanas izdevumiem. Tāpat tikai 2002.gada jūnijā stājās spēkā izmaiņas likumdošanā, kas beidzot atrisināja reālu sankciju piemērošanu piespiedu darbu neizpildes gadījumā, paredzot, ka arests izciešams daļēji slēgtā cietumā.

2003.gada decembra beigās tika pieņemts Likums par Valsts Probācijas dienestu. Jau 2004.gada janvārī tika izveidota darba grupa ar mērķi izstrādāt Ministru kabineta noteikumu projektu, kas noteiks kārtību, kādā Valsts probācijas dienests koordinē piespiedu darba izpildi pašvaldībās. Lai atvieglotu pašvaldību darbu un nodrošinātu efektīvu piespiedu darba izpildes organizēšanu, tika nolemts, ka Valsts probacijas dienests pakāpeniski pārņems no pašvaldībām piespiedu darba izpildes funkciju.

Ja 2005. gadā 9 rajonos (Bauskas, Daugavpils, Cēsu, Jelgavas, Rēzeknes, Saldus, Tukuma un Valmieras rajonā) no pašvaldībām tika pārņemta soda izpildes organizēšana, pieņemti atbildīgie darbinieki un veikta to apmācība, tad 2006.gadā Valsts probācijas dienests pilnībā pārņēma piespiedu darbu izpildi no pašvaldībām. Tika noteikta vienota piespiedu darba organizēšanas kārtība visos Latvijas rajonos, kā arī speciāli apmācīti Valsts probācijas dienesta 28 teritoriālo struktūrvienību darbinieki, kuri organizē piespiedu darba izpildi. Visvairāk kriminālsods - piespiedu darbs ir piemērots Rīgā, Jelgavas un Liepājas rajonos.

Saskaņā ar 2004.gada februārī izdarītajiem grozījumiem Krimināllikumā, sākot ar 2005.gada 1. janvāri piespiedu darbu var piemērot vēl par vairāk kā 100 noziedzīgiem nodarījumiem. Šīs izmaiņas prasīja izvērtēt un veikt nepieciešamos sagatavošanas darbus piespiedu darbu plašākai piemērošanai.

Jāatceras, ka piespiedu darbu tiesa piemēro tikai par tādiem nodarījumiem, kuru kaitīguma sekas nav smagas.

Viens no svarīgākajiem piespiedu darba izpildes institūcijas uzdevumiem ir atrast darba devēju un piemeklēt notiesātajam atbilstošu darbu. Kā liecina prakse, piespiedu darbos notiesātie pamatā tiek nodarbināti pašvaldību iestādēs, kapu pārvaldēs, skolās, komunālajos dienestos, bērnudārzos, slimnīcās, arī sabiedriskajās organizācijās. Kad darba devējs ir atrasts, piespiedu darba izpildes institūcija noslēdz līgumu ar to par notiesāto nodarbināšanu piespiedu darbā. Visbiežāk likumpārkāpēji veic remontdarbus, teritorijas labiekārtošanas un sakopšanas darbus, kā arī citus palīgdarbus.

Svarīgākais piespiedu darba izpildes institūcijas pienākums pēc piespiedu darba izpildes uzsākšanas ir darba kontrole: katru dienu jāsaņem no darba devēja informācija par to, kā notiesātais veic uzdoto darbu, vai uz darbu ir ieradies noteiktajā laikā, vai izpilda piespiedu darba izpildes nosacījumus. Tiek organizētas arī pārbaudes piespiedu darba izpildes vietā. Kad notiesātais piespiedu darbu ir izpildījis, par to tiek rakstiski paziņots tiesai.

Kā liecina statistika, kriminālsods - piespiedu darbs - ar katru gadu tiek piemērots vairāk. Ja 1999.gadā piespiedu darbi tika piespriesti 183 personām, tad 2007. gadā jau notiesātas 3157 personas. Jāmin, ka tiesas piespriež piespiedu darbus arī nosacīti. Tā, 2005.gadā 133.personām piespriesti piespiedu darbi nosacīti, 2006.gadā 94 personām, bet 2007.gadā 68 personām, 2008.gadā kriminālsodu piespiedu darbus piemēroja 3048 personām, 47 – nosacīti , bet 2009.gada janvārī jau 200 personas sodītas ar krimunalsodu piespiedu darbs, divas no tām – nosacīti , kā redzams, nosacīto piespiedu darbu skaits samazinās, kas varētu liecināt par to, ka tiesneši rūpīgāk apsver nosacītās notiesāšanas izpildes iespējas un rezervētāk attiecas pret nosacīto piespiedu darbu piemērošanu. 2008.gada 1.septembrī stājās spēkā Krimināllikuma 55.panta grozījumi, kas liedz nosacīti notiesāt personu, ja tā ir sodīta ar piespiedu darbu vai arestu, autoresprāt tas ir ļoti pareizs un vajadzīgs solis.

Un kaut gan ir jāiegulda ļoti daudz darba lai šis sods tiktu izpildīts, prieks apzināties, ka neviens no 3157 cilvēkiem, kuri 2007.gadā sodīti ar piespiedu darbu, nav izdarījuši atkārtotu noziegumu. Veicot pētījumu, autore centās noskaidrot, cik personas gadā nepilda piespiedu darbus un kurām šis soda veids tiek nomainīts uz arestu, 2007.gadā tādu personu bija 267 ,bet saņemot informāciju, ka nevienai no šīm personām nebija recidīva, autore galīgi pārliecinājās, ka piespiedu darbs ir efektīvs soda veids un to noteikti vajag attīstīt.

Daudzos gadījumos piespiedu darbs var izrādīties efektīvāks par citiem soda veidiem, piemēram, naudas sodu un nosacītu notiesāšanu, un tiesneši, to apzinoties, piespriež piespiedu darbu ar katru gadu arvien vairāk.

Lai tiesu sistēma un sabiedrība pieņemtu šo sodu, tā ieviešanas sākumā ir ārkārtīgi svarīgi, lai pēc iespējas vairāk notiesāto sekmīgi nostrādātu piespriestās stundas un atkārtoti neizdarītu noziegumus. To var panākt, izvirzot vairākus kritērijus, lai noteiktu, vai attiecīgais likumpārkāpējs ir vai nav piemērots piespiedu sabiedrisko darbu veikšanai. Pirmām kārtām būtu identificējamas likumpārkāpēju grupas, kurām varētu piemērot piespiedu darbus. Tās varētu būt personas, kas izdarījušas sīkus likumpārkāpumus, tiesātas pirmo reizi (gan sievietes/gan vīrieši; visas vecuma grupas, t.sk. nepilngadīgie), notiesātās personas, kuras nespēj samaksāt naudas sodu, kā arī notiesātās personas, kurām varētu piespriest samērā īsu cietumsodu.

Piespiedu darbs ir pamatsods, kas arī zināmā mērā ierobežo personu brīvību. Īpatnība šim sodam ir tā, ka notiesāto nepakļauj ieslodzījumam un tātad neizolē no ierastās vides. Viņam ir iespēja saglabāt iepriekšējo darba (mācību) vietu un dzīvesvietu. Soda būtība ir darbs bez atlīdzības, no kura notiesātais nevar izvairīties. Tas varētu būt darbs, piemēram, rajona vai pilsētas labiekārtošanā, kravu iekraušanā un citos darbos. Darba raksturu nosaka tā pašvaldība, kuras rajonā notiesātais dzīvo laikā, kad stājas spēkā tiesas spriedums. Piecu dienu laikā pēc tam, kad sprieduma norakstu notiesātais saņēmis, viņam ir pienākums pieteikties pašvaldībā piespriestā soda izciešanai. Saskaņā ar Krimināllikuma 40.pantu personu, kura izdarījusi noziedzīgu nodarījumu līdz astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanai, var piespiedu kārtā iesaistīt sabiedrībai nepieciešamajos darbos uz laiku no četrdesmit līdz astoņdesmit stundām.

Autore veicot pētījumu par piespiedu darba efektivitāti, aptaujājot tiesnešus, noskaidroja, ka pat tik skaidru likuma panta dispozīciju visi neizprot. Cēsu un Rēzeknes rajonu tiesās pat 2008.gadā bijuši gadījumi, kad probācijas dienesta darbinieki lūdz tiesai aizstāt piespiedu darbu ar brīvības atņemšanu vai ar kādu citu soda veidu, kaut gan likumā skaidri noteikts, ka aizstāt var tikai ar arestu. Šādus lūgumus tiesa noraida.

Kaut gan piespiedu darbs nekļuva par alternatīvu brīvības atņemšanai, taču to, ka tas kļuva par iecienītu tiesnešu vidū , pierāda statistika. 2005.gada nostrādāto stundu skaits bija 28994, 2006.gadā – 243925 stundas, 2007.gadā – 552537 stundas.

Statistika liecina tikai par to, ka faktiski jau iezīmējusies sistēma, kad persona, kurai tiesa piespriež piespiedu darbus, var arī neizciest šo sodu un cēloņi ir dažādi. Par izvairīšanos no šī soda izciešanas notiesātajam vajadzētu paredzēt kādu reāli izpildāmu sankciju, piemēram, brīvības atņemšanu.

Labs risinājums, ja būtu paredzēta arī kāda cita sankcija, izņemot arestu, tāda, kuru varētu izpildīt uzreiz. Latvijas gadījumā ir steidzīgi jāatrisina sankciju jautājums, bet tiesām, piespriežot piespiedu darbu, stingrāk jāizvērtē likumpārkāpēja piemērotība piespiedu darbam, tā samazinot risku, ka tas darbus neveiks. Lielbritānijā to aizstāj ar cietumsodu, tādējādi notiesātais jau pašā sakumā saprot, ka par izvairīšanos no darba būs reālas sankcijas.

Jau 2002. gada jūnijā stājās spēkā izmaiņas likumdošanā, kas atrisināja reālu sankciju piemērošanu piespiedu darba neizpildes gadījumā, paredzot, ka arests aizstājams jeb izciešams daļēji slēgtā cietumā. Lai izpildītu likuma noteikto īslaicīgo brīvības atņemšanas sodu - arestu, ja tas nozīmēts no 10 dienām līdz 6 mēnešiem, tas tiek izpildīts daļēji slēgta tipa cietumos. Arests līdz 10 dienām tiek izpildīts policijas īslaicīgās aizturēšanas izolatoros.

Autore uzskata, ka Lielbritānijā ir ļoti pārdomāta un nopietna pieeja šī soda izpildei. Noteikts, ka darba stundas var nostrādāt tikai brīvdienās un ne vairāk kā 5 stundas nedēļā. Ņemot vērā šo noteikumu, tiek realizēts viens no šī soda mērķiem- brīvā laika zaudēšana.

Autore uzskata, ka piespiedu darbs ir efektīvs, ja notiesātā persona ir motivēta to veikt. Protams, šis soda veids ir jauns un vēl tikai nesen sāka tiesas piemērot to praksē, ir vēl daudz nepilnību, nav kārtīgi sakārtots piespiedu darba izpildes mehānisms, bet jau atskatoties uz visu paveikto ir redzami rezultāti, un noteikti laika gaitā tiks novērstas visas nepilnības un piespiedu darbs būs laba alternatīva brīvības atņemšanai. Šeit arī gribētos piebilst, ka autore neatbalsta vairāku autoru viedokli par to, ka vajadzētu notiesātās personas piekrišanu šī soda veida piemērošanai, jo zūd kriminālsoda jēga, tad arī piemērojot citus sodus, kurus notiesātais nevēlas, būtu jājautā vai viņš tam piekrīt. Notiesātie nokļūst situācijā, kad vienam prasa piekrišanu nosakot sodu, bet otram nē.

Darba gaitā autorei radās priekšlikumi, kuri varētu ietekmēt kriminālsoda - piespiedu darbs - efektivitāti :

Piespiedu darba izpildē vairāk jāiesaista sabiedriskās organizācijas, iespējams pat, izdarot grozījumus likumdošanā, iekļaujot noteikumu, ka katrai sabiedriskai organizācijai jānodarbina notiesātos piespiedu darba veikšanā pēc probācijas dienesta pieprasījuma. Sabiedrībai ir jāpārliecinās, ka likumpārkāpēji var iemācīties strādāt sabiedrības labā.

Lai varētu pārliecināt sabiedrību par kriminālsoda piespieda darba nepieciešamību un efektivitāti, var šo sodu iekļaut papildsodu sarakstā un piemērot kopā ar pasīvo soda veidu – nosacītā brīvības atņemšana, lai persona, kurai būs piespriesta nosacīta brīvības atņemšana, negaidītu soda beigas, bet ar savu darbu piedalītos savu nodarīto kaitīgo seku labošanā, tāpēc,

• Papildināt KL 36.panta 2.daļu ar 7. punktu – piespiedu darbs.

Bez tam būtu jāievieš izmaiņas arī 40.pantā un jāiekļauj nosacījumus, kas regulēs soda noteikšanu. Šādi nosacījumi paredzēti Kriminālsodu politikas koncepcijā un autore tos pilnībā atbalsta.

Veicot pētījumu, autore nonāca pie secinājuma, ka visefektīvāk šīs sods iedarbojas uz personām, kuras ir sodītas pirmo reizi un apzinīgi pilda darbus, kas tām ir noteikti. Ja vēlreiz atgriezties pie situācijas, ka probācijas dienesta darbinieki patērē laiku un naudu, lai sameklētu pazudušo klientu, kurš izvairās no piespiedu darba veikšanas un izpētīt, kuri nepilda šos darbus, tad skaidri redzam, ka tās ir personas kuras ir vairākas reizes sodītas un kuras nebaidās no šī soda aizstāšanas ar arestu. Turpretī personas, kuras sodītas pirmo reizi, nekad nekavē darbu un apzinīgi to pilda, jo baidās nokļūt ieslodzījumā, šīm personām kriminālsods - piespiedu darbs - ir nopietns un biedējošs, tāpēc ir cerība, ka tādas personas nekad vairs nemēģinās pārkāpt likumu.

• Izteikt KL 40.panta 2. daļu šādā redakcijā : Piespiedu darbs nav piemērojams darbnespējīgām personām un karavīriem, kā arī personām, kuras iepriekš bija sodītas ar reālu brīvības atņemšanu.

Ņemot vērā iepriekšminētus argumentus, autore uzskata, ka personas, kuras pirmo reizi sodītas un tām piespriests kriminālsods - piespiedu darbs, būtu jāiekļauj probācijas programmās, kas saistītas ar uzvedības korekciju, lai ne tikai to iebiedētu ar sodu, bet arī pārliecinātu, ka viņa rīcība bija vairāk kā nepareiza un tai steidzīgi jāmaina sava uzvedība, lai šī persona saprastu, ka šis sods nebūt nebija bargākais un ja viņa turpinās savas noziedzīgas darbības, tad nonāks ieslodzījumā.

• Papildināt KL 40.pantu ar 4. daļu šādā redakcijā

(4) Personu, kura notiesāta ar piespiedu darbu, vai personu, kurai piespiedu darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu ne mazāk kā 100 stundas, bez pārkāpumiem nostrādāja 70 stundas, probācijas dienesta amatpersona, paziņojot par to tiesai, var iesaistīt atbilstošā uzvedības korekcijas programmā.

Šāda Krimināllikuma papildināšana prasa izmaiņas arī Latvijas Sodu izpildes kodeksā:

• Papildināt Latvijas Sodu izpildes kodeksa 134.pantu.ar 10. punktu šādā redakcijā : 10) personu, kura apzinīgi izpildīja 70 darba stundas, iesaistīt uzvedības korekcijas programmā , par ko paziņot tiesai, kura taisīja spriedumu.

Personām, kuras nepilda soda - piespiedu darbs nosacījumus, var šo soda veidu aizstāt ne tikai ar arestu, bet arī ar kādu citu soda veidu, ņemot vērā nodarījuma raksturu, piemēram, naudas sodu vai mantas konfiskāciju, kā arī pieļaut brīvības atņemšanu, jo reizēm sodīšana ar mantas konfiskācija vai naudas sods ir krietni iedarbīgāks nekā arests.

• Izteikt KL 40.panta 3. daļu šādā redakcijā : Ja persona, kas notiesāta ar piespiedu darbu, vai persona, kurai piespiedu darbs noteikts ar prokurora priekšrakstu par sodu, ļaunprātīgi izvairās no soda izciešanas, tiesa neizciesto sodu aizstāj ar arestu, divas darba stundas rēķinot kā vienu aresta dienu, vai ar brīvības atņemšanu, vai ar mantas konfiskāciju, vai ar naudas sodu, 20 darba stundas rēķinot kā vienu minimālo algu, vai atjaunojot piespiedu darbu.

Veicot pētījumu, autore pilnībā pārliecinājās par kriminālsoda - piespiedu darbs nepieciešamību un piemērošanas efektivitāti. Aptaujājot probācijas dienesta darbiniekus, autore saprata, ka ne visas likuma pozīcijas ir pareizas un tās būtu jākorektē. Autoresprāt, visi izteikti priekšlikumi tikai uzlabos soda izpildi un padarīs šo sodu par ļoti nepieciešamu posmu Latvijas sodu sistēmā.

Gaļina Beliha

Tieību maģistre, Baltijas Starptautiskās Akadēmijas lektore (Latvija)